Laba uzvedība- tas nebūt nav „iekaltu” instrukciju un padomu lietošanas rezultāts, bet gan ilgstoša apgūšanas procesa ,apzinīgas audzināšanas un morālo īpašību pastāvīgas mērķtiecīgas attīstības loģisks nobeigums .Izsmalcinātas manieres un laba uzvedība – tā ir cilvēka otra daba, kas kļuvusi par viņa būtību.
Uzvedības normas ir pašas par sevi saprotamas un visiem labi zināmas, tāpēc liekas , ka nebūtu nepieciešams runāt par tām īpaši . Paradoksāli , bet tieši tās lietas , kas ir vis vienkāršākās un zināmas jau kopš bērnības , pastāvīgi ir jāskaidro un jāpopularizē. Labas uzvedības normas tikai tad saglabā savu spēku un iedarbību uz cilvēka dvēseli un sirdi, kad tās reāli funkcionē sabiedrībā, kad cilvēki nodod tās cits citam , no paaudzes paaudzē un tās tiek aktīvi lietotas praksē. Ja sabiedrība kaut uz mirkli aizmirst etiķetes normas, rodas haoss un juceklis .Kā jebkura lieta, kas sabiedrībā netiek pieprasīta, arī labas uzvedības normas pārklājas ar biezu putekļu kārtu ,deformējas un mūsdienīgam cilvēkam pārvēršas par maz nozīmīgu vēsturisku retumu .Par laimi , morāles pagrimums drīzāk ir pārejoša parādība nekā pasaules un dabas normāls stāvoklis . Notiek tas, kam ir jānotiek, -cilvēki vēlreiz un vēlreiz pārliecinās par vispārcilvēcisko kritēriju vērtību .
Protams , ka pieklājības normas nav obligātas .Cilvēks pēc paša izvēles var nepakļauties šo normu prasībām un norādījumiem. Ne administratīva piespiešana , ne juridisks kodekss nespēj piespiest cilvēku būt pieklājīgam , laipnam , akurātam un labi audzinātam. Var taču visas šīs vērtības uzskatīt arī par novecojušām . Ja ir tāda vēlēšanās , nav grūti izveidot kaut kādu savu , oriģinālu , līdz šim vēl neredzētu uzvedības normu .Vai arī , kā tas bieži gadās , var ieņemt revolucionāru pozīciju un nikni cīnīties pret stereotipiem un aizspriedumiem , kuri ir veidojušies gadsimtu gaitā . Jā , variantu tiešām ir bezgala daudz . Visus tos grūti pat nosaukt . Daudzi no šiem variantiem mums ir zināmi no iepriekšējās pieredzes .Tā vietā , lai no jauna izgudrotu riteni un cīnītos ar vējdzirnavām , prātīgāk ievērot tēvu un tēvutēvu gudrības, esošās tradīcijas un tās normas , kas gadsimtiem ilgi ir slīpētas un sekmīgi kalpojušas godprātīgiem un labsirdīgiem cilvēkiem.
Dzīve pierāda , ka labāk ir rēķināties ar pieklājības normām nekā noliegt tās . Lielākoties mēs visi ievērojam un cienām šīs normas , pēc iespējas cenšamies ievērot tās paši un cītīgi vērojam ,lai tās noteikti izpildītu citi cilvēki. Tie nav untumi un dīka prāta izklaidēšanās mēģinājumi. Tā ir reāla dzīves nepieciešamība . Etiķetes normas regulē cilvēku savstarpējās attiecības ,palīdz rast kontaktu un saprasties. Ievērojot tās , ar godu var izkļūt no jebkuras negaidītas situācijas.
Šīs normas ir kā brīnumnūjiņa , kas jebkurā brīdī var parādīt savu brīnumaino spēku . Visi labi zina tādu vārdu kā „paldies”, „atvainojiet”, „pateicos’’, ‘’lūdzu”, „lūdzu piedodiet”,”uz redzēšanos”maģisko spēku .Diemžēl ļoti bieži mēs tos atceramies tikai tad , kad dzīve mūs spiež to darīt , kad mēs nonākam prasītāja stāvoklī .Pie tam nedrīkst aizmirst , ka etiķetes ievērošanas efektivitāti mazina dažādi cilvēka ieradumi.
Labas uzvedības normu ievērošana palīdz saglabāt cieņu pat pašos sarežģītākajos apstākļos , dažādās negaidītās situācijās , kad zūd pacietība un nervi ir saspīlēti līdz galējai robežai .Grūti iedomāties , kāda būtu mūsu sabiedrība , arī mēs paši , ja mēs pilnībā ļautos savām emocijām un kaislībām . Kāda gan būtu, piemēram , divu cilvēku saruna , ja viņi atļautos runāt visu, kas tikai ienāk prātā ?Kādas būtu viņu attiecības , ja katrs rīkotos tā , kā viņam gribētos ?Labi , ka mēs cenšamies ievērot pieklājības normas un neļaujamies „provokācijām” uz rupjību atbildēt ar rupjību.
Būt labi audzinātam un ar atbilstošām manierēm –tas nebūt nenozīmē , ka nedrīkst kļūdīties .Neviens nav nodrošināts pret kļūdīšanos un rūgtiem pārpratumiem . Gadās , ka arī īstam džentlmenim nākas nožēlot izteiktos vārdus vai arī atzīt , ka viņa iecerētā asprātība nav izdevusies .Jums piemīt labas manieres , ja it kā neredzat citu kļūdas un necenšaties mēģināt tās izlabot , „tā ir prasme noslēpt to , ka jūs ļoti augstu vērtējat sevi un visai zemu vērtējat savu sarunu biedru”(M. Tvens). Civilizētajā pasaulē pieņemtās uzvedības normas ir it kā „kompromiss”.Tā ir savdabīga neitrāla teritorija , kuras robežās cilvēki ar pilnīgi atšķirīgiem uzskatiem, domām un dzīves uztveri cenšas rast savā starpā saprašanos. Etiķetes normas ir „buferis”, kas mazina triecienus, kas neizbēgami rodas , cilvēkiem savstarpēji kontaktējoties .
Visiem laikiem un visām tautām kopējas rakstītas vai mutiskas pieklājības normas nepastāv .Cilvēku savstarpējo attiecību pamatā esošie principi ir ļoti mainīgi, tāpat kā viss pārējais šajā pasaulē . Taču tas nenozīmē , ka drīkst vadīt voluntārisms , patvaļa un visatļautība. Katrai kultūrai , katram laikmetam ir savas absolūtās garīgās un morālās vērtības , viena vai otra prioritāte , t .i .,zināmi atskaites punkti, kas palīdz cilvēkiem saglabāt „vertikālo” stāvokli . Bez pieredzes un iespējām balstīties uz civilizācijas izstrādātajiem priekšrakstiem cilvēks zaudē pamatu zem kājām un ir spiests dzīvot ēnu pasaulē.
Jā sabiedrības un kultūras attīstība ir normāla un veselīga , mēs apgūstam uzvedības aksiomas , pat pirms rodas iespēja novērtēt to svarīgumu un patieso nozīmi .Uzvedības normas un principus cilvēks uzņem kopā ar mātes pienu . Tas iespējams tāpēc , ka etiķetes normas ir nevis vienas personas izdomājums , bet gan simtiem iepriekšējo paaudžu veidota kolektīva pieredze .Tāpēc to autoritāte ir tik liela un iedarbības enerģija tik spēcīga , ka ir pietiekami ievērot tradīcijas , laika gaitā izveidojušos kārtību , lai šo normu ievērošana kļūtu par iekšējo nepieciešamību , par cilvēka dabisku stāvokli . Nekādā gadījumā nedrīkst paļauties tikai uz to , ka kulturālas uzvedības iemaņas tiks iegūtas automātiski . Īpaši tas attiecas uz mūsu trauksmaino un dinamisko laiku . Katras lietas prasme ir jāapgūst . Etiķetes normas nav izņēmums . Jāpaiet ilgam laika periodam un jāziedo daudz pūļu , lai tās kļūtu par organisku cilvēka dzīves sastāvdaļu . Apzinātu uzvedības normu ievērošana palīdz izprast , kāpēc jārīkojas tieši tā un ne citādi . Saprātīga pieeja ļauj cilvēkam piemērot abstraktas normas sava rakstura īpatnībām , temperamentam , dzīves laikā uzkrātajai pieredzei, nacionālo un kultūras priekšrocību specifikai utt. Tas nozīmē , ka pieklājības normas nav dogmas , kuras akli un nedomājot jāievēro . Savā būtībā tās ir elastīgas , tās spēj reaģēt uz laikmeta un ikdienas dzīves izmaiņām . Pēc tā , kā tiek ievērotas etiķetes normas , mēs varam viegli noteikt , ar kādu cilvēku mums ir darīšanas .
Labas uzvedības normas pastāv nevis tāpēc , lai tās iekaltu un ievērotu citu cilvēku pieļautās kļūdas , bet gan lai katrs pats kļūtu par korektas uzvedības paraugu . Cenšoties iegūt labas manieres , svarīgi pret citiem izturēties tā , kā vēlies, lai viņi
Izturētos pret tevi . Šis morāles „zelta” likums ir pamats visām cilvēka rīcībām.
Ikdienā cilvēki runā pa telefonu , tiekas , sarunājas , dodas brokastīs , paraksta dokumentus , risina simtiem dažādu jautājumu .Un tas notiek bez īpašām grūtībām , gandrīz vai automātiski , bez speciālas piedomāšanas. Bet , tikko veidojas atbildīgas , oficiālas situācijas , cilvēks sāk uztraukties un domāt par to , kā visu izdarīt pareizi , saskaņā ar savām iespējām un lai neaizvainotu viesus .
Tādos brīžos ir īpaši lietderīgi atcerēties , ka pasaulē ir izstrādāti zināmi standarti , kuru zināšana un ieviešana atvieglo saskarsmi . Tātad nevajag neko pašam izgudrot , nevajag atklāt –vienkārši jāatceras , ka pastāv visaugstākais kontaktu līmenis .Skaidrs , ka cilvēki ne vienmēr kontaktēsies lietišķi , tas notiks tikai augstākā līmenī . Tā ir orientācija uz starptautiski atzītām normām, kas paaugstina mūsu kultūras līmeni un paātrina iekļaušanu Eiropas Savienībā .
Protokola vai starptautiskās pieklājības normas ir vispār atzītās starptautiski ievērojamas normas , kas palīdz atrisināt strīdīgos jautājumus starptautiskā diplomātiska saskarsmē . Mūsdienās , kā zināms , diplomātiskās attiecības nav absolūti izolēta sfēra . Starptautiskie kontakti veidojas , ne tikai pateicoties profesionāliem diplomātiem , bet arī ar biznesa , studentu , skolēnu un tūristu palīdzību, to bieži sauc par tautas diplomātiju .Tas viss apstiprina domu , ka protokola normas ir efektīvs starptautisko attiecību veidošanas mehānisms un to var izmantot arī ārpus diplomātiskās sfēras .Protokola normas ir nozīmīgas tiem biznesmeniem , finansistiem , kuri kontaktējas ar valsts amatpersonām , starptautiskām organizācijām , ar ārvalstu oficiālajiem un biznesa pārstāvjiem .
Vārdu „protokols” tagad ļoti bieži var dzirdēt saistībā ar vairākām mūsu dzīves sfērām.…
