Ir vairākas prasības, kas nosaka kvalitatīvo pētījumu nozīmi, ko iesaka Dž. Finča:
tie ir elastīgi;
tie pēta cilvēku dzīvi to dabiskajā vidē;
tie pēta gan procesus, gan to rezultātus;
tās pēta gan nozīmi, gan cēloņus.
Kvalitatīvos pētījumus var izmantot gadījumos, kad ir nepieciešams:
nepastarpināti iegūt datus par vietējo vidi, ja ir pietiekami ilgs pētījuma laiks;
ja pētniekam ir nepieciešams padziļināti izprast procesus, kas darbojas organizācijā;
ja pētnieku interesē atšķirības starp oficiāli nodefinēto organizācijas politiku un tās ieviešanu – stratēģiskie plāni pret operatīvajiem plāniem;
ja pētnieks grib pētīt vāji strukturētas saites organizācijas iekšienē;
ja pētījums iekļauj mainīgos lielumus, kas var novest pie eksperimentiem, kurus nevar veikts praktisku vai ētisku iemeslu dēļ;
ja pētījuma mērķis ir atklāt jaunus un tādēļ neprecizētus mainīgos lielumus;
ja pētnieka intereses fokusējas uz iepriekš neparedzētu seku atklāšanu;
ja pētāmie jautājumi attiecas uz cēloniskiem procesiem starp notikumiem un darbībām.
Vēbers, pamatojoties uz klasisko Kanta pozīciju, skaidroja, ka vērtības nevar tikt šķirtas no faktiem. Tas ir nevis tāpēc, ka vērtības ir mazāk svarīgas kā fakti (kā to pamato pozitīvisti), bet gan tāpēc, ka vērtību izvēle ir tik nozīmīga, ka to nevar tiešā veidā attiecināt uz spriedumiem, kas ir balstīti tikai uz faktiem – fakti var vienīgi pastāstīt par darbību, iespējamām sekām, bet nevar pastāstīt, kādas darbības izvēlēties.
Pēc Vēbera uzskata, zinātnieks balstās tikai uz savām individuālajām vērtībām, tāpēc var sevi nostādīt ārpus sociāli organizētās pasaules.
Vēbera un Denzīna liberālā pozīcija šķiet nereāla. …