Vieni no kvalitatīvās metodes īstenošanas veidiem ir dziļās intervijas un fokusgrupas. Tieši abi šie veidi ir diez gan plaši izmantoti sociālo zinātņu pētījumos. Viena no galvenajām atšķirībām starp šīm divām pieejām ir subjektu skaitā vienas intervijas reizē, jo dziļajās intervijās parasti tiek intervēts individuāli viens respondents, savukārt fokusgrupās tie var būt no četriem līdz pat divpadsmit respondentiem.
Tā kā kvalitatīvā metode asociējas ar veidu un iespēju, kā var izzināt respondentu sajūtas, izjūtas un attieksmi pret konkrēto tematu, tad dziļā intervija ir viens no piemērotākajiem veidiem to izzināt, taču jāatceras, ka intervija nav saruna. „Intervija ir sastapšanās starp pētnieku un respondentu, kur respondenta atbildes sniedz neapstrādātus datus.”1 Savukārt lai izstrādātu veiksmīgu pētījumu, kurā būtu iekļauta intervija, ir nepieciešams arī plāns. Parasti šis posms tiek iedalīts septiņos posmos, kur šie posmi ir: temata izvēle, uzmetuma plānošana, intervēšana, transkripcija, analīze, pārbaude, atskaites rakstīšana.2 Lai gan bieži vien, izmantojot interviju pētījumā, pārbaudes solis pēc analīzes tiek izlaists, tomēr ir svarīgi atzīmēt, ka arī šim solim ir jābūt ievērotam, lai izvairītos no datu neatbilstības, lai gan analīze jau ir veikta.
Kā jau iepriekš tika minēts, viens no pirmajiem soļiem, kas jāievēro izmantojot interviju ir jāapsver, kāds būs darba temats un darba mērķis, jo bieži vien, iespējams, dziļās intervijas izmantošana pat nav nepieciešama. Vieni no svarīgākajiem jautājumiem, kas ir jāapsver, domājot par tematu ir kas, kāpēc un kā? …