Kvalitatīvā pētījuma raksturīgās iezīmes, posmi

Kvalitatīvie sociālie pētījumi plaši tiek lietoti interpretatīvajā un kritiskajā pieejā sociālajai zinātnei. Kvantitatīvie pētījumi, lielākajā interpretatīvās socioloģijas pieņēmumu daļai, ir pretēji.
Kvantitatīvo pētījumu pieņēmumi ir, ka socioloģiskie koncepti tiek konceptualizēti kā mainīgie lielumi, un tie tiek attīstīti objektīvos, precīzos mērījumos, un ir nozīmīga sociālās pasaules iezīme.
Kvalitatīvie pētījumi pievērš uzmanību subjektīvai nozīmei, definīcijām, metaforām, simboliem un īpašu gadījumu aprakstam.
Tehnokrātiskā perspektīva labāk der pozitīvismam un kvantitatīvās metodes izmantotāji to lieto biežāk. Pētījumu jautājumi bieži ir saistīti ar pētījumu sponsoru ietekmi.
Transcendentālā perspektīva ir ciešāk saistīta ar interpretatīvo un kritisko pieeju. Pētījuma jautājumi rodas studējot cilvēku redzespunktu (uzskatus), nevis no svešinieku puses. [1.].
Kvantitatīvajā socioloģijā teorētiski metodiskais pamats ir pieņēmums, ka sabiedrība ir sistemātiski organizēts kopums. Kvantitatīvie pētījumi cenšas loģiski izskaidrot objektīvo realitāti, indivīds tiek uzskatīts par sociālā tipa pārstāvi.
Kvalitatīvie pētījumi cenšas pietuvoties adekvātai to jēdzienu izpratnei, kurus cilvēks ieliek dažādos spriedumos un rīcībā. Lai izprastu cilvēka rīcības dziļāko jēgu, nepieciešams daudz pūļu, lai atšifrētu ārēji novērojamo rīcību un izteikumus un interpretētu tos no socioloģiskā viedokļa.
Kvantitatīvā socioloģija ir pārsvarā vērsta uz sociālās mijiedarbības problēmām starp struktūrām, sociāliem institūtiem un organizācijām (piemēram, medicīna kā sociālie institūti – kādas ir to funkcijas un attiecības starp tiem konkrētā sabiedrībā), bet kvalitatīvā socioloģija nodarbojas ar šo attiecību reālās prakses subjektīvo aspektu (ko konkrētā sabiedrībā nozīmē “būt ārstam”, “būt skolotājam”) un kāda ir “ārsta” un “skolotāja” attiecību prakse realitātē.…