Galvenā cilvēka komunikācijas sistēma ir viņa ķermenis: ne tikai dzirdes un runas orgāni, bet arī acis, sejas muskulatūra, rokas, plaukstas, smadzenes un savā veidā katra cilvēka ķermeņa daļa. Glāsti, apkampieni, rokas spiediens ir tikpat svarīgi komunikācijas veidi kā valoda. Ķermeņa valodu ikdienā var novērot gan smaida, gan draudzīga žesta, gan skatiena veidā. Arī balss intonācija vai skaļums pauž daudz vairāk nekā tikai monotoni izteikti vārdi. Bezvārdu komunikācijā var izdalīt vismaz deviņu „bezvārdu izteiksmes” veidus:
sejas izteiksme
acu kontakts
balss tonis
fiziskie pieskārieni
fiziska žestikulēšana
roku un kāju kustības
galvas kustības
ārējais izskats (apģērbs, mati )
ķermeņa poza
tuvums.
Liela daļa no neverbālās uzvedības pamatiem ir iemācīta, un daudzu kustību un žestu nozīme sakņojas kultūrā. Lielākā daļa galveno saprašanās žestu ir vienādi visā pasaulē. Kad cilvēki ir priecīgi, viņi smaida, kad viņi ir bēdīgi vai dusmīgi, viņi sarauc pieri vai drūmi skatās. Galvas mājiens gandrīz visur tiek lietots, lai pateiktu „jā” vai paustu piekrišanu. Tas ir viens no galvas noliekšanas veidiem, un visticamāk, ka tas ir iedzimts, jo to lieto arī nedzirdīgie un neredzīgie. Galvas šūpošana no vienas puses uz otru, lai pateiktu „nē” vai paustu noliegumu, arī ir universāls, un tas iespējams ir bērnībā apgūts žests. Zobu rādīšana ir atvasināta no uzbrukuma darbības, un to lieto mūsdienu cilvēki smīna un citu līdzīgu naidīgu žestu veidā, kaut arī viņi negatavojas iekost. Smaids sākotnēji bija draudīgs žests, taču tagad tas tiek lietots savienojumā ar nedraudīgiem žestiem lai izrādītu prieku. Plecu raustīšana ir universāla žesta piemērs, tas tiek lietots, lai parādītu, ka cilvēkam nav ne mazākās jēgas vai nojausmas par ko tiek runāts. Tas ir salikts žests, kuram ir trīs galvenās sastāvdaļas – atklātas plaukstas, uzrauti pleci un paceltas uzacis.…
