Reliģija visos attīstības sabiedrības laikos ir bijsui un paliek ikvienas kultūras un katra cilvēka un nācijas garīgā satvara pamatdaļa. Tautas kultūra parasti dzimst līdz līdz ar reliģiju, un tautas kultūra arī iet bojā, ja iznīkst sakrālā kultūra tautā vai valstī. Latvijas iedzīvotāju lielākā daļa ir kristieši. Šobrīd nevar runāt par mūsu piederību Eiropai, tās kultūrai, neievērojot, ka mūs gandrīz 900. gadus ietekmējusi un veidojusi kristietība. Tā ir būtiska Latvijas piederības pazīme kristīgai Eiropai un pasaulei. Tāpēc latvijas iedzīvotājs nevar novērsties no kristīgās ticības vēstures izzināšanas, Latvijā, un vispirms no pirmās, visu Latviju aptvērušās kristietības – katoļticības vēstures. Latvija pieder pie tās telpas. Kurā kristietība veikusi un veiks savu darbu, kas cilvēkam ne vienmēr pilnībā aptverams. Šis darbs ir arī cilvēciskās vēstures sastāvdaļa, jo šā darba locekļi ir cilvēki. Latvijas, tāpat kā citu valstu, Katoļu Baznīcas vēsturi varētu iedalīt garīgajā un laicīgajā vēsturē, kaut arī pastāv abu mijiedarbības un pārejas veidi. Laicīgās histogrāfijas uzdevums ir atklāt Baznīcas likteņus un ietekmi tautas un valsts dzīvē.
Tāpat kā ikvienai vēstures zinātnei, arī Baznīcas vēsturei vispirms jānoskaidro, kas patiesībā noticis. Baznīcas vēsturei ja’būt bezpartijiskai, cenšoties sasniegt cilvēkam iespējamo objektivitāti, nenoklusējot neko būtisku. Baznīcas vēsturei jāatklāj idejas, virzītājspēki un mērķi, kas kopdarbībā noteica personu rīcību. Mūsu baznīcas pašreizējās norises mēs varam saprast, vienīgi izzinot tās taisnīgas vēstures gaitu. Sevišķi liela Baznīcas vēstures nozīme ir cilvēka garīgās skaidrības un tīrības atgūšanā pēc komunistiskā totalitārima, kas mūs kropļojis ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Baznīcas vēstures uzdevums ir stingriem vēstures zinātnes līdzekļiem attēlot Baznīcas attīstību, tiecoties saskatīt šajā attīstībā mūžīgo un pārejošo, dievišķo iestādījumu un tā cilvēciskos pildītājus.
…
