Kaut arī Kurzeme izcietusi svešnieku jūgu tāpat kā Vidzeme un Latgale, kādreiz tā bija maza valsts, kas godam pastāvēja 233 gadus. Neskatoties, ka valsts valdnieki bija vācieši un blakus tiem bija vācu muižnieku šķira kā noteicēja visā sabiedriskajā dzīvē, tomēr latvju tauta, kā šīs valsts iedzīvotāju vairākums, netieši dalījās ar saviem svešajiem kungiem dzīves labumos, un ļaunās dienās pierādīja, ka prot savās robežās valstiski domāt. No Kurzemes patstāvības laikiem sevišķi spožs bija valdnieka Jēkaba laikmets. Šis hercogs nostādīja mazo Kurzemi Eiropas lielvalstu priekšā kā politisku vienību, ar kuru Eiropas valstsvīriem bija nopietni jārēķinās, sevišķi austrumos. Kurzemes valdnieks prata iegūt kolonijas Āfrikā un Amerikā, viņa kara flote bija ievērojams faktors Baltijas jūrā, un viņa tirdzniecības kuģi bija redzami ne tikai Baltijas piekrastēs, bet arī Islandes, Grenlandes, Dienvidamerikas, Vidusjūras un Āfrikas ūdeņos. Kurzemē radās un uzplauka diezgan plaša rūpniecība, kas vēlākajos gados pilnīgi iznīka un neatstāja vēlākajās paaudzēs nekādas atmiņas par sevi.Hercoga Jēkaba laikmetā Kurzemē bija pat latviešu pulki, kas dažu labu reizi izcīnīja uzvaru svešām valstīm. Šī laikmeta labās puses bieži novērtē pārāk augsti, bet bieži tās noliedz un izceļ tikai ļaunumus.
Tā kā visa saimnieciskā dzīve un labklājība bija pamatotas uz zemnieka darbu, tad drīz muižnieku vairākums saprata, ka darbaspēks ir jāsaudzē. Pret saviem latviešu zemniekiem muižnieki tādēļ izturējās pēc tā laika uzskatiem ļoti humāni.Tomēr nav jāaizmirst, ka zemnieki Kurzemē bija šejienes uzvarētā tauta un zemnieku un muižnieku cīņa te izvērtās par latvju un vācu tautas savstarpēju cīņu. Visam tam kā fons – tautu cīņas par Baltijas jūras piekrasti, cīņa starp rietumiem un austrumiem.…
