Kuršu reliģiskie priekšstati pēc rakstītajiem avotiem un arheoloģiskajām liecībām

Iespējams, ka kurši centās no nāves arī izpirkties. Kā mēģinājumu atpirkties no nāves skaidro Rucavas Tīras purva depozītu, kas noguldīts 9.gs vidū. Tajā ietilpa 2 egles dēlīšu vairogi, dzelzs umbons , bronzas pakavsakta, bronzas aproce, dzeramais rags, bronzas katliņš, apģērba paliekas. Minētās senlietas bija noguldītas purvā, piespiežot ar priedes mietiem.
Kopš 9.gs kuršu teritorijā izplatītie ugunskapi 10.gs. kļūst par vienīgo apbedījumu veidu. Ugunskapos tradicionāli sastop bojātu kapa inventāru. Tās ir bojātas speciāli, lai gan daļa ir deformējušās arī sārta liesmā. Lietu bojāšana jāsaista ar priekšstatu par to, ka arī nedzīvai lietai ir dvēsele. Mirušo valstībā būs noderīgas mirušas lietas.
Svarīga bija pāreja uz viņsauli. Līķi pārejai vajadzēja sagatavot. Šis periods ilgs 3 dienas – „ārpus dzīves, bet ne nāvē”. No kāda rakstīta avota: „kurši atkāpās no pilsētas, savāca savus kritušos un, atgriezušies pie kuģiem, pārcēlās pār Daugavu. Tur viņi trīs dienas vadīja mierā, sadedzināja savus mirušos un apraudāja tos.” Šis pārejas periods kuršiem bija ļoti svarīgs. To nedrīkstēja ne aizkavēt, ne traucēt. Šī procedūra atbilst kopējām indoeiropiešu tradīcijām:
1) Atvadu mielasts apbedīšanas laikā, ko pavadīja apraudāšana;
2) Līķa nogādāšana apbedīšanas vietā;
3) Līķa sadedzināšana, reizēm arī apbedīšana zemē vai ūdenī kopā ar upurdzīvniekiem, bet dažkārt arī ar cilvēkiem;
4) No mirušā kauliem izveidotu mirušā tēlu – tā rituālo dubultnieku;
5) Pagaidu mītnes radīšana mirušā tēlam;
6) Urnas ar kauliem apbedīšanai.
…