Pasaule - kosmoss
Kosmisko pasaules ainu pirmie sāka veidot senie grieķi.
Pitagors (580.-490.g.p.m.ē.) norādīja, ka Zeme, tāpat kā Mēness un Saule ir apaļa lode.
Viņš pirmais lietoja vārdu “kosmoss”, kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē “kārtība”.
Aleksandrijas muzeja zinātnieks Klaudijs Ptolemajs (83.-168.g.m.ē.) radīja ģeocentrisko pasaules ainu (pasaules centrā Zeme, Saule un Mēness riņķo ap to).
Aristarhs (310.-230.g.p.m.ē.) radīja heliocentrisko pasaules ainu (pasaules centrā Saule, Zeme un citas planētas riņķo ap to).
Ģeocentriskais uzskats bija valdošais līdz pat 16.gs., kad poļu zinātnieks Nikolajs Koperniks (1473.-1543.g.) pierādīja, ka Zeme kopā ar citām planētām riņķo ap Sauli.
Vienlaikus zinātnieki sāka izteikt domu, ka Saule ir tikai viena no zvaigznēm, kuras veido bezgalīgo kosmosu jeb Visumu.
18.gs. angļu zinātnieks Tomass Raits (1711.-1786.g.) izteica ideju, ka zvaigznes Visumā veido kopas jeb galaktikas.
Mūsdienu zinātnieki uzskata, ka pastāv ap 125 miljardi galaktiku. Saule atrodas galaktikā, ko sauc par Piena Ceļu.
Zinātnieku uzskatus par kosmosu ietekmēja arī Alberta Einšteina teorijas.
Vispirms viņš pierādīja, ka telpa ir relatīva – arī tās apveidi mainās. Otrkārt, viņa relativitātes teorijas formula E=mc2 (E = enerģija; m = masa; c = gaismas ātrums) norādīja, ka visas lietas pasaulē pastāv tikai tāpēc, ka tām piemīt noteikta enerģija.
Līdz ar to mūsdienu zinātnes priekšstatos pasaules telpa ir liels enerģijas virpulis, kas strauji izplešas.
…
