Antoniss van Deiks
Rubensa darbnīcā strādājošie lielā gleznotāja palīgi. Antoniss van Deiks 1617. gadā viņu uzaicināja par palīgu savā darbnīcā pats lielais Rubenss. Tā bija galvu reibinoša veiksme! 1618. gadā Antoniss van Deiks tika uzņemts par gleznotāju apvienības - Lukasa ģildes biedru, un Rubenss viņam uzticēja arvien sarežģītākus uzdevumus. Jaunais gleznotājs kļuva par pasaulslavenā meistara pirmo palīgu. Viņš ievingrinājās Rubensa lielajās daudzfigūru kompozīcijās ļoti izteiksmīgi uzgleznot sejas un rokas. Arī krāšņi krokotos greznos tērpus neviens neprata ar krāsām uz audekla tik labi atveidot kā jauniņais pirmais palīgs 1621. gadā viņš devās uz Itāliju, kur pavadīja sešus gadus. Šai laikā viņš apceļoja daudzus Itālijas mākslas centrus, bet visilgāk uzturējās Dženovā. Viņam izdevās īstenot savu sapni - tuvoties itāliešu aristokrātijai un saņemt no tās pasūtījumus. Itālijas ceļojuma gados Dženovā kādu laiku bija dzīvojis arī Rubenss un iemantojis te daudz cienītāju. Tādēļ nav brīnums, ka dženovieši ļoti atsaucīgi uzņēma jaunekli no lielā meistara darbnīcas un pasūtīja viņam portretu pēc portreta. Tieši Itālijā Antoniss van Deiks izstrādāja savu īpaši izcilo parādes portretu stilu ar izsmalcinātu aristokrātisku formu, portretējamo cēlu stāju, žestiem, grezniem tērpiem utt., taču šiem portretiem netrūkst arī cilvēka gara dzīves atklāsmes. Šī posma portretus van Deika daiļradē pieņemts uzskatīt par psiholoģiski visdziļākajiem. 1627. gadā Antoniss van Deiks atgriezās Flandrijā. Viņš jau bija slavens mākslinieks. Pasūtījumu skaits auga augumā. Šajā laikā van Deiks pēc Rubensa parauga strādāja ar vairākiem palīgiem. Viņš pats izveidoja kompozīciju un uzgleznoja tajā svarīgākās detaļas - seju un rokas, bet pārējo gleznā izpildīja palīgi. Lai gan panākumi bija ļoti iespaidīgi, Antoniss van Deiks, būdams ļoti patmīlīgs, nevarēja samierināties ar to, ka Flandrijā viņš tomēr bija un palika tikai otrais pēc Rubensa. Negribēdams dzīvot pasaulslavenā meistara ēnā, viņš 1632. gadā pieņēma Anglijas karaļa Kārļa I ielūgumu pārcelties uz Londonu. Angļiem XVII gadsimtā vēl nebija izveidojusies sava glezniecības skola, bet aristokrāti ļoti vēlējās redzēt sevi iemūžinātus ar krāsām uz audekla. Tādēļ van Deiku Londonā uzņēma ar atplestām rokām. Viņš kļuva par Anglijas karaļa galma gleznotāju un drīz saņēma arī muižnieka titulu.
…
