Kultūras procesi grieķu traģēdijas spogulī

Eiripīds
Ar viņu beidzas klasiskā grieķu drāma. Radikālists, jauna laikmeta cilvēks. Dzīves laikā neveicās. No 20 reizēm tikai 5 uzvaras guvis. Slava atnāca pēc nāves. Salauza visu struktūru. Pēc būtības bija sofists. Absolūts racionālists, netic dieviem, mītiem, liktenim. Netic absolūtai patiesībai kā tādai. Neieredz grieķu dievus- apceļ un kritizē tos. Smaguma centrs lugās- cilvēks-patstāvīgs, pats pieņem lēmumus. Cilvēks pats nosaka, kas labi, kas slikti, atraujas no metafiziskā, iegrimst kaislībās. Modernās literatūras pamatlicējs. Attēlo vienkāršu valodu, tādu, kādā reāli runā. Padarīja drāmu par asu sižetu un piedzīvojumu. Liktenim nav metafiziskas funkcijas, ar likteni saprot notikumu mainīgumu.

Traģēdija „Mēdeja”-centrā dēmoniska rakstura sievietes tēls. Lugas sākumā viņu pamet vīrs, viņa cieš. Eiripīds plašāk ieskicē sievietes likteni, kas sabiedŗibā pieņemto normu dēļ nebūt nav apskaužams. Mēdeja tiek izraidīta no apvidus, jo ir pārāk gudra un pārāk asa mēle viņai ir. Mēdeja izlūdzas atļauju vēl vienu dienu palikt, šajā dienā viņa nogalina vīra jauno līgavu, viņas tēvu un savus bērnus. Zinot Aishila un Sofokla traģēdijas, nevar nepamanīt Eripīda lugas neprastumu- cildeno , monolīto varoņu vietā kā galvenais tēls rādīta kaisles un šaubu, mīlas un atriebes varā esoša sieviete. Tuvinot traģēdijas darbības norises dzīvei, Eiripīds tēlojis raksturus nevis tādus, kādiem tiem jābūt, bet tādus, kādi tie ir.
…