Kultūras mantojums ir cilvēka radošās un garīgās darbības liecība materiālā vai nemateriālā formā. Kultūras mantojuma formas ir daudzveidīgas. Primitīvi izsakoties kultūras mantojumam un tā veidiem ir gan taustāma, gan netaustāma forma. Kā piemērus varu minēt - kul-tūrvēsturiskas vietas un ēkas, kultūrainavu, mākslas darbus un senlietas, valodas, paražas un tradīcijas, tradicionālās prasmes un pieredzi, simboliskas un garīgas vērtības. Materiālais kultūras mantojums aptver nekustamos un kustamos kultūras mantojuma veidus. Tas sastāv no arhitektūras mantojuma, arheoloģijas mantojuma, monumentālās, sakrālās un lietišķās mākslas mantojuma un industriālā mantojuma. Materiālā mantojuma lielākā un vistiešāk uz-tveramā daļa ir kultūras pieminekļi - kultūrvēsturiskas ainavas un atsevišķas teritorijas( pilskalni, apmetnes), pilsētu vēsturiskie centri (senkapi, kapsētas, parki, vēsturisko notikumu norises un ievērojamu personu darbības vietas), kā arī ēku grupas, atsevišķas ēkas un būves, mākslas darbi, iekārtas un priekšmeti, kuriem ir vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība un kuru saglabāšana nākamajām paaudzēm atbilst valsts un tautas, kā arī starptautiskajām interesēm. Nemateriālā kultūras mantojuma mantojuma veidos atspoguļo cilvēku zināšanas un prasmes, kas nodotas no paaudzes paaudzē un kuru rezultāts var izpausties gan materiālās vērtībās (sadzīves un mākslas priekšmeti, grāmatas), gan nemate-riālas vērtības (svētku svinēšanas tradīcijas, teikas un nostāsti, amatniecības prasmes, ticējumi, valodas īpatnības). Kultūras mantojuma veidu apzināšana tendēta gan uz visap-tverošu, gan uz detalizētu kultūras mantojuma saglabāšanu, aizsardzību, izpēti, pārmantošanu, aktualizēšanu un to pieejamības veicināšanu. …
