Kultūras un cilvēka mijiedarbība. Ikvienu cilvēku, kas ienāk šajā pasaulē, sagaida sabiedrības izveidotā un gadsimtu gaitā attīstītā un uzturētā kultūrvide (ģimene, valoda, likumdošana, sabiedriskās uzvedības normas, morāles pamatprincipi, tehniskais nodrošinājums utt.), to varētu saukt arī par sabiedrības eksistences veidu. Tas ikvienam piedāvā savus „spēles” noteikumus, balstoties uz sabiedrības uzkrāto pieredzi, palīdz orientēties šajā pasaulē un apjēgt tās vienotību ar norisēm kosmiskajā apritē. Šī spēja, it īpaši senajās kultūras, radīja drošības un stabilitātes izjūtu, palīdzēja apzināties savu vietu esamībā, kas, Augstākā saprāta gudri radīta, prasīja no cilvēka tai atbilstošu dzīvesveidu, paša interesēs liekot izšķirties starp labo un ļauno.
20.gs. cilvēks, kas lielā mērā nošķīris sevi no dabas radītās pasaules, pats nostājies Visuma centrā, tēlaini runājot, ar ielu satiksmes regulētāja zizli rokā. Cilvēks ik dienu saskaras ar tūkstošiem lietu, parādību un norišu, sākot ar elementārākajiem ( valoda, māte, māja, savu bioloģisko vajadzību apmierināšana), līdz pat sarežģītākajām (mīlestība, dvēsele, nāve, Dievs u.c.), kas savu jēgu un nozīmi iegūst tikai šīs saskarsmes rezultātā, jo kāda jēga cilvēka apziņā var būt lietām, priekšmetiem, parādībām, par kuru eksistenci viņš vēl nekā nezina. Šis attieksmju kopums palīdz veidoties cilvēka pasaules uzskatam, kurā gūtie priekšstati par to tiek sakārtoti noteiktā sistēmā.
Atšķirībā no dzīvniekiem cilvēku raksturo viņa analītiskais prāts, iztēle, spēja apkārt esošo pasauli uztvert kritiski un to pārveidot. …
