1.Kultūras jēdziens. Starpdisciplinārā pieeja fenomena pētījumos.
Cultura (lat) –apstrādāšana, kultivēšana, kopšanu, audzināšana, izglītošana. (Lietas, prasmes, sabiedriskās normas, vērtība, dzīvesveidu, garīgo pasauli.)Kultūras teorija parādās 17.-18. Gs, līdz tam kultūra = praktiska telpa. Tad apzinās, cik daudz, dažādu kultūru.
Kultūras teorija aplūko:
Sabiedrības un cilvēces kultūrvēsturisko veidošanos, vēsturiski sociālo pieredzi, kas nodrošina cilvēcisko esamību.
Vērtību, tradīciju, normu un institūtu kompleksus,
Dabas un kultūras mijiedarbību.
Kultūras teorija fiksē empīriskos vērojumus reālos materiālos, analizē faktus, nodarbojas ar vispārinājumiem, secinājumiem modeļiem.
Antropoloģiskais aspekts – pēta cilvēka uzvedību, tradīcijas, rituālus noteiktos apstākļos.
Socioloģiskais aspekts – pēta cilvēka piederību grupai
Kultūrvēsturiskais aspekts – tipoloģiju jeb nemainīgu iezīmju, stilu kopums, kas raksturo kādu parādību laikā.
Strukturāli simboliskā pieeja – stereotipi
Psiholoģiskā pieeja.
Kultūra ir darbība, tā nav statiska, bet gan dinamiska, jaunradoša. Radošais intelekts nosaka kultūru un kultūras attīstību. Kultūra ir darbība, kas cilvēku izglīto un pārveido.
Sofisti (5 gs.p.m.ē.) dabas likumi ir objektīvi un nemaināmi, bet cilvēku likumi pārkāpjāmi un subjektīvi.
2.Kultūra un civilizācija.
Civilis – pilsonis , apzinās saikni ar pārējiem un sabiedrisko pienākumu. Šādu pilsoni var izaudzināt. Civilizācija –(lat. civitas)–valsts, pilsētvalsts.
Civilizētība – pilsētniecība, izglītotība, audzinātība, iepretim neaudzinātībai, rupjībai un mežonībai. 1) Mežonība 2) barbarisms 3) civilizācija.
Kultūra iezīmē cilvēku attīstībai gaitu laikā no cilvēciskās apziņas aizsākumiem līdz mūsdienās ( ~4 milj. gadu). Civilizācija apzīmē īpašu kultūras stāvokli, raksturīgu cilvēces attīstības pēdējiem 4 gadu tūkst. Civilizāciju raksturo attīstība, kas vērsta uz intensīvu ražošanu, radikāla attieksme pret dabu un pilsētniecisks dzīves veids sakrālā un profānā izsteigts nodalījums.…
