Latīniski vārds cultura nozīmē apstrāde. Cilvēce laikmetu griežos iepriekšējo paaudžu atstāto mantojumu pārstrādā un reproducē, radot jaunus lietu veidolus. “Kultūra ir daudzu tūkstošu gadu nepārtraukts cilvēces pozitīvo veikumu un atziņu uzkrājums. Kultūra ir senču mantojums, dēlu svētais sakars ar tēviem. Tā dibinās nepārtrauktas evolūcijas ķēdē: jo vecāka kultūra, jo tā diferencētāka un daudzveidīgāka.” Neapstrīdams piemērs kultūras pārveidei ir renesanse, kuras laikā mākslinieki idejas smēlās antīkajā pasaulē un radīja to, ko tagad saucam par kultūras vērtībām. Arī mūsdienās viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Cilvēks neko kardināli jaunu izdomāt nevar. Visam, ko viņš rada, var atrast izcelsmi kādā vēstures piemineklī vai norisē, kādā lietā, kas ir jau bijusi. Cilvēks meklē idejas kādreiz atrastajā, redzētajā; to pārfrāzējot un pieliekot jaunu dzirksti no sevis, var iegūt neticamus rezultātus, kuri var nebūt līdzīgi idejas avotam. Šos meklējumus it nemaz nenoliedz modes mākslinieki. Viņi ar prieku pastāsta, no kurienes ir smēlušies idejas, no kura laikmeta vai kuras tautas nacionālajiem tērpiem guvuši ierosmi, veidojot savas tērpu kolekcijas.
Ar šiem diviem piemēriem gribēju ieskicēt kultūras daudzslāņainību. Ar kultūru parasti saprotam gleznas, literatūru, teātri, mantotās kultūras vērtības, katras tautas nacionālo kultūru u.c. Patiesībā vēl pie kultūras pieder jau minētā modes pasaule, ēšanas paradumi, uzvedības normas, likumi, domas, kas virmo visos sabiedrības slāņos, un vēl daudz kas cits. Visas šīs kultūras krustojas savā starpā, papildina viena otru, nevar viena bez otras pastāvēt. “…kultūra izpaužas jebkurā cilvēka rīcībā un žestā.”
Šaurākā nozīmē kultūru mēdz iedalīt materiālajā un garīgajā kultūrā. Vieglāk sākt ir ar garīgo – ar to saprot mākslu, literatūru, zinātni, izglītību, dažādas zīmju sistēmas, normas, likumus, morāli un zinātni. Pie materiālas kultūras pieder tehnika, ražošanas pieredze, materiālās vērtības.
…
