Sākot no aptuveni XIX gadsimta trešās ceturdaļas, dzelzī iekaltie bruņukuģi lēni, bet pārliecinoši sāka izkonkurēt koka floti.Pilsoņu karš Amerikā piespieda ziemeļu un dienvidu valdību forsēt jaunā tipa kuģu – „Monitor”un „Merrimac”- būvniecību.Spāņi karā pret Peru un Čīli (1865.-1870.gadā) izmantoja bateriju bruņukuģi „Numansia”, ko sargāja četras collas bruņu.Britānija, kas sākotnēji šajā jautājumā mazliet atpalika no citām jūras lielvalstīm, steidzās uzlabot savu jūras valdnieces statusu.
Drīzumā Albionas piekrastes ūdeņos parādījās trīsklāju kuģis „Royal Sovereign” - diezgan rupji no burukuģa pārveidots pirmais angļu torņu bruņukuģis.Tomēr tehnisku trūkumu dēļ šis kuģis bija piemērots tikai krasta apsardzei un nevarēja doties atklātā jūrā.Bet valsts prestižam vajadzēja būvēt dzelzs kuģus,kas spētu cīnīties pret ienaidnieku okeānā.Sabiedrība bija sašutusi: kamēr citas valstis pilnā sparā būvē bruņukuģus,britu jūrniekiem jākaro ar Kolumba laikmeta koka laivelēm.Visi angļu laikraksti tolaik bija pārpilni ar rakstiem,kuros bija izteiktas prasības, lūgumi un pat draudi Admiralitātei.Tāpēc var apgalvot,ka,1867.gadā liekot pamatus principiāli jauna un, kā velāk izrādījās, nebūt ne veiksmīga bruņukuģa tipa kuģim „Captain”, britu jūras vilki būtībā rīkojās avīžnieku iespaidā.
…
