Senlatviešu krustabās saaicināti bija ļoti daudz cilvēku, un tā kā lielākā latviešu daļa bija ticīgi, viņi uzskatīja , ka svinībās piedalās arī Dievs, Māra un Laima. Krustabu paražu galvenie izpildītāji ir krusttēvs un krustmāte jeb dižais kūms un dižā kūma. Vecākiem krustvecākus jāizvēlas ir ļoti rūpīgi, jo , ja gadījumā bērns zaudēs īstos vecākus ,tad kūmas kļūs par bērna aizbildņiem. Tāpēc par krustvecākiem aicināja tikai tādus cilvēkus , kas godam var aizstāt vecākus un labvēlīgi ietekmēt bērna augšanu un nākotni. Izvēlē svarīgas arī ir rakstura īpašības, jo domā, ka bērns raksturā un izdarībās atgādinās krustvecākus, tāpēc izvēlētajiem ir jābūt godīgiem, gudriem, čakliem un iznesīgiem cilvēkiem ar teicamu slavu , dabu un arī vēlams naudu, lai krustāmais bērns būtu nākotnē turīgs cilvēks. Tāpēc nevarēja par kūmiem ņemt tādus, kas bija laiski darbos, zaglīgi un citādi nicināmi, lai šīs īpašības vēlāk nepāriet uz krustāmo bērnu. Kūmās iešanu uzskata par pagodinājumu un pienākumu, ar to aicinātie lepojas izlases procesa dēļ, tāpēc visi aicinātie krustvecāki ierodas , ja vien iespējams. Dēlam parasti aicina divus krusttēvus un vienu krustmāti, meitām vienu krusttēvu un divas krustmātes. Kūmu darbības var ietekmēt bērna dzīvi, tāpēc uz krustabām kūmas velk greznas drēbes, lai pādei būtu grezna dzīve; velk kuplas drēbes, lai pāde augtu kupla; cenšas drēbes neaizņemties, lai pādei nekad neko nevajadzētu no otra lūgt.…
