Krusta kari Palestīnā

Palestīna 11. gs. Beigās bija nonākusi Seldžuku varā, un viņi sāka apdraudēt kristiešu svētceļniekus drošību. Tas izraisīja sašutumu gan Austrumu, gan Rietumu baznīcā.
Kad 1086 gadā Seldžuki ieņem Antiohiju, Bizantijas imperators Aleksijs Ⅰaicina rietumu kristiešus kopīgi cīnīties pret Seldžuku agresiju.
1095. gadā Klermontas sinodē (baznīcas sanāksmē) pāvests Urbāns Ⅱizsludina „dieva mieru” Eiropā un aicina kristiešus doties krusta karā, lai atbrīvotu Jeruzalemi no „neticīgajiem”.
Krusta kara ideja gūst plašu atbalstu starp piedzīvojumu un mantas kāriem bruņiniekiem, kā arī to jaunākajiem dēliem, kuriem nav ne zemes, ne citu īpašumu. Daudzi krustneši patiesi ticēja, ka mēģinot atgūt kristiešu svētvietas Svētajā zemē, viņi cīnās taisnīgu lietu. Karotāju rindās pieteicās arī tūkstošiem vienkāršo ļaužu. Dedzīgai ticībai (un arī neiecietībai) un cerībai iegūt laupījumu – abiem ir svarīga loma dalībai krusta karā.…