11.gs. beigās Vidusjūras reģionā veidojās saspringta situācija, ko izraisīja pretišķības starp kristiešiem un musulmaņiem - islāma reliģijas piekritējiem. Līdz konfliktiem strīdi starp abām reliģijām nonāca tad, kad musulmaņi aizliedza kristīgajiem apmeklēt ar Jēzus Kristus darbību saistītās svētās vietas Palestīnā. Šajā situācijā pāvests Urbans II 1095.gadā vērsās pie augstākās garīdzniecības, lai tā aicinātu visus kristīgos, īpaši bruņiniekus, doties krusta karā pret katoļticības ienaidniekiem Tuvajos Austrumos. Jau nākamajā gadā tika sapulcināts karaspēks pirmajam krusta karam. Lai karotājus - krustnešus iedvesmotu tālākajai darbībai, garīdznieku runās un rakstos tika radīts jauns ideāls - Kristus bruņinieks (miles Christianus), par ko jācīnās svētā kara idejas vārdā
Rietumeiropas krusta karotāji Tuvajos Austrumos sev kā pretiniekus sastapa ne tikai musulmaņus, bet arī Bizantijas kristiešus jeb pareizticīgos, kas pēc kristīgās baznīcas šķelšanās 1054.gadā bija attālinājušies no Romas katoļiem. Pirmo iekarojumu rezultātā krustneši dibināja savas valstis un baznīcas administratīvās organizācijas. Lai nodrošinātu ilgstošas krustnešu un svētceļnieku apmešanās vietas ar visu nepieciešamo, arī gādātu par saslimušo un ievainoto ārstēšanu, radās reliģiska rakstura brālības, uz kuru pamata tika dibināti garīgie bruņinieku ordeņi. Šādā vidē Jeruzalemē dibināts Templiešu ordenis (1119), kas bija pirmā pastāvīgā krustnešu militārā organizācija, kuras dalībniekiem jādod mūku ordeņiem raksturīgi svinīgi solījumi ievērot nabadzību, šķīstību un paklausību. Templiešu ordenis lielāku militāru nozīmi ieguva tad, kad to ar dedzīgām runām atbalstīja aktīvs otrā krusta kara (1147-1149) organizators cistercietis Bernārs no Klervo.
Ar 1137.gadu bruņinieku ordeņa statusu ieguva otra krusta karotāju kopība - hospitālieši jeb joanieši, kas nosaukumu bija ieguvuši no Jāņa Kristītāja hospitāļa (S.Joannis Baptistae hospitalis). Arī šā ordeņa brāļiem bija jādod mūka svinīgie solījumi un jāpalīdz nabagiem.
Kā trešā garīgā bruņinieku organizācija Tuvajos Austrumos radās Vācu ordenis. Iesākumā - 12.gs. vidū - tā bija brālība, kuras nolūks bija aprūpēt saslimušos un ievainotos, kas nākuši no Vācijas zemēm, bet tā darbojās joaniešu ierīkotā hospitālī Jeruzalemē. Vēlāk - 12.gs. 90.gados - vācu pilsoņi un tirgotāji iekārtoja savu slimnīcu, kapelu un dzīvojamās ēkas Akonā pie pilsētas mūriem. Romas pāvests ņēma Vācu ordeni (der orden des Dûschen hûses) savā aizsardzībā un piešķīra tam īpašumus. Vācu ordeņa brāļu pienākumi un tiesības izrietēja gan no joaniešu statūtiem (par slimo kopšanu), gan templiešu statūtiem (par bruņinieku dienestu).
Visi trīs minētie ordeņi aktīvi piedalījās krusta karos. Pavisam 11.-13.gs. notika astoņi lieli pāvestu un Eiropas valdnieku pulcināti karagājieni .…