Mūsdienās arvien biežāk aug krīžu skaits, kā arī to intensitāte, pie kā ir vainojama ne tikai pati organizācija, bet arī menedžeru lielā daudzpusība, kā dēļ menedžeri nespēj sniegt nedalītu uzmanību uz krīzes brīdinājuma signālu meklējumiem un uztevršanu, jo, pildot šādu pienākumu organizācijā, tam ir jādod nedalīta uzmanība, proti, krīžu menedžeriem nevejadzētu uzkraut vēl kādus citus pienākumus. Šādu situāciju vēl jo vairāk apstiprina fakts, ka vairāk un vairāk „ikdienas” lēmumi tagad pieprasa krīzes vadības perspektīvas.[1;341]
Var teikt, ka šāda situācija ir radusies dēļ tā, ka problēmas un lēmumi, kuri tiek pieņemti, tiek balstīti uz samērā augsta riska un līdz ar to šajās problēmās un lēmumos ir manāma liela nedrošība, kas rodas dēļ tā, ka noslogotības pasaule dzīvo nepiemērotās teritorijās; ir trūcīgi resursi; ir daudz kompleksi, kas ir savstarpēji saistīti un reizēm neparastas tehnoloģijas; ir sabiedrība ar pieaugošām cerībām un nerimstošām prasībām; pavairojot skaitu un daudzveidību dažādās grupās, bieži ir manāma atšķirība mērķos un vērtībās; lai gūtu ekonomisko un politisko pārākumu valda sīva konkurence starp grupām, organizācijām un valstīm; tiek izdarīts pieaugošs spiediens uz vadītājiem, lai tie izpildītu savus uzdevumus un sasniegtu veigsmīgu rezultātu; zaudējumus kopienas izjūt ar kopīgajiem mērķiem, normām un saistībām.[1;341]
Izšķirot organizācijā dažādos krīžu veidus, ir svarīgi pie katra no tiem atcerēties vairākas specifikas un draudus, kas var skart organiozāciju jau pirms krīzes, kas nereti tiek uztverti kā krīzes brīdinājuma signāli. …
