Dzīvojot laikā, kad viss liekas pašsaprotami un viegli izskaidrojami, ir lietas, kuras mēs nevēlamies redzēt. Tās mēs aizstājam ar pašizdomātām ilūzijām un apgalvojam, ka mēs baudam dzīvi. Mūsdienās katram cilvēkam ir izstrādāts savs morāles kodekss pēc kura viņš dzīvo ar tīru sirdsapziņu, kaut gan īstenībā sirdsapziņa saka kaut ko pavisam citu. To jau parasti nedzird, vai, pareizāk sakot, nevēlas dzirdēt. Galvenais ir ko mums saka pasaule, jo nevar taču dzīvot savādāk, ko gan padomās citi. Tādējādi mēs jau sen nezinām kādas ir patiesās morāles un ētikas normas, bet aizstājam tās ar citām – vieglāk izpildāmām un egoistiskākām. Pēdējā pusgada laikā mana dzīve ir ļoti stipri izmainījusies tikai tāpēc, ka es esmu atteicies no pasaules normām un mūsdienu izpratni par to kādam jābūt modernam cilvēkam. Es nebūt nedzīvoju alā, es neesmu veģetārietis, es neticu horoskopiem un tautas ticējumiem, neesmu nacionālists, arī ne komunists vai nacists, neesmu “hakeris” vai vēl kāds savādāks autsaiders. Nē, es vienkārši esmu kristietis un ticu Vienīgajam un Dzīvajam Dievam. Tādēļ kristietības filozofija man ir zināma un es vēlētos papētīt sīkāk ko tieši tā saka un vai tā vispār ir saucama par filozofiju.…