Kristīgās reliģijas norietu bija pasludinājuši daudzi apgaismības filozofi, taču tā tomēr palika sabiedrības morāles pamats. Reliģija saglabāja tradicionālo ietekmi uz cilvēku dvēselēm. Franču revolūcija deva tai jaunu stimulu : no vienas puses tā tika vajāta, no otras, - tā spēja sabiedrībai piedāvāt garīgu vienotību un saliedētību. Īpaša loma reliģisko jūtu sarāšanā bija sievietēm. Katolicisms, mainoties, daudz ko pārņēma no saviem pretiniekiem. Jaunā reliģija orientējās vairāk uz jūtām nekā uz pragmatismu.
Franču katoļu baznīcu revolūcija vardarbīgi izslēdza no sabiedrības, un tā nekad vairs neatguva savu iepriekšējo ietekmi. Romas katoļu baznīca ar saviem kalpiem bija sava veida laikmetīgais moceklis. Šāda loma piešķīra tai gan upura, gan ar ciešanām pārbaudīta cienītāja statusu. Cīņa ar moderno laikmetu bija bezcerīga un netiecās pēc kompromisiem. Priesterus varēja uzvarēt šaipasaulē, bet viņi kļuva par atmaksas un solījuma garantu viņpasaulē.
Balto cilvēku civilizācija arvien atklātāk demonstrēja, ka tā ar pašu kristietību un tās tikumiskajiem principiem ir grūti savienojama. Kristietības pretiniekiem tas bija pierādījums tam, ka kristietība un ticība ir atmirstošas parādības. Tā kā pašas kristīgās nācijas bija sadalītas pēc konfesionālajām pazīmēm – pareizticība, katolicisms, protestantisms -, tad pasaulīgās civilizācijas netikumu šaustīšana viegli savijās ar ticības problemātiku. Konfesionālās jūtas visur bija saistītas ar nacionālajām. Anglijas un ASV katoļi sociālajā aspektā tika uztverti kā otrās šķiras cilvēki.
19. gs. veco protestantisko konfesiju pārstāvji (īpaši – luterāņi, anglikāņi, kā arī kalvinisti) jutās kā augstākās civilizācijas ieviesēji, bet sadzīviskajā līmenī – kā respektabluma iemiesojums. Katoļi gan vairāk paļāvās...
…
