Jēdzienam “kriminālprocess” ir vairākas nozīmes, ar šo terminu apzīmē 1) praktiskās darbības paveidu – kriminālprocesuālo darbību, 2) tiesību nozari – kriminālprocesuālās tiesības, 3) zinātnes nozari – kriminālprocesa zinātni, 4) kriminālprocesa mācību disciplīnu un 5) atsevišķu kriminālprocesu, piemēram, A.Laventa kriminālprocesu. Turklāt vadošā loma ir praktiskajai darbībai, bet kriminālprocesuālā likumdošana, pirmkārt, atspoguļo eksistējošo praksi un, otrkārt, pilnveido to. Kriminālprocesa zinātne atspoguļo praktisko kriminālprocesuālo darbību teoriju veidā un izstrādā rekomendācijas praktiskajiem darbiniekiem un likumdevējiem, kādā veidā pilnveidot praksi un likumdošanu. Kriminālprocess kā mācību disciplīna ir vērsts uz to, lai paaugstinātu mūsu paaudzes zināšanu līmeni līdz tādam, kāds eksistē sabiedrībā.
Kriminālprocess kā praktiskā darbība ir kriminālprocesuālās normas to realizācijas gaitā. Parasti par kriminālprocesa zinātnes priekšmetu min kriminālprocesuālo darbību un kriminālprocesuālās attiecības, kas veidojas starp kriminālprocesuālās darbības subjektiem vai dalībniekiem. Šāds apgalvojums ir pareizs, tomēr vajadzētu noskaidrot, kāpēc par zinātnes priekšmetu tiek nosauktas divas parādības – kriminālprocesuālā darbība un kriminālprocesuālās attiecības.
Mūsdienu kriminālprocesa zinātnei ir zināmi divi galvenie termini: “kriminālprocesuālā darbība” un “kriminālprocesuālās attiecības”. Turklāt kriminālprocesuālā darbība ir viens no cilvēka praktiskās darbības veidiem vai viena no darbības formām, kas izpaužas kāda subjekta iedarbībā uz otru subjektu, un šī iedarbība ir indivīda individuālais darbības akts, indivīda vai subjekta aktivitāte, un otrādi – otrā subjekta iedarbība uz pirmo subjektu, otrā subjekta aktivitāte, un vienlaikus katrs no subjektiem ietekmējas no kontrahenta. Tātad divu subjektu aktivitātes ir to ārējās darbības formas. Kriminālprocesuālā darbība atšķiras no citām darbības formām pirmstiesas izmeklēšanā un iztiesāšanā, piemēram, no kriminālistiskās vai tikumiskās darbības formām, pirmām kārtām, ar savu ārējo formu. Darbības vispār nav, jo jēdziens “darbība” ir tikai abstrakcija, un te iespējams runāt tikai par kādas atsevišķās darbības formu un tās pastāvēšanu.
Savstarpēji sakari starp divu kriminālprocesuālo darbību subjektiem veido kriminālprocesuālās attiecības. Sabiedriskās attiecības, ja tās regulē kriminālprocesa normas, pārvēršas kriminālprocesuālajās attiecībās. Jēdziens “sabiedriskās attiecības” un to paveids “tiesiskās attiecības”, tajā skaitā “kriminālprocesuālās attiecības”, vēl nav pietiekami izstrādāts zinātniskajā literatūrā. Tiesiskās attiecības varētu raksturot kā mijiedarbības aktus vai kā attiecības starp divu subjektu darbībām. Šeit piedalās divi subjekti (tiesību un pienākumu subjekti), un katrs no tiem vienlaikus ir aktīvā un arī pasīvā puse mijiedarbības procesā. Katra subjekta aktivitāte izpaužas iedarbībā uz otro subjektu, un tajā pašā laikā katrs no viņiem uztver arī otrā subjekta iedarbību. Starp šiem diviem individuālajiem iedarbības aktiem veidojas sabiedriskās attiecības, un, ja subjekti darbojas saskaņā ar Kriminālprocesa likuma prasībām, realizējot savas tiesības un pienākumus, viņu starpā veidojas kriminālprocesuālās attiecības. Grūtības tiesisko attiecību izprašanā slēpjas tajā apstāklī, ka tiesiskās attiecības nevar saredzēt, sadzirdēt, aptaustīt, apostīt vai pat aplaizīt. Tiesiskās attiecības ir tāda parādība, kas jutekliski nav uztverama, jo tā ir pārjutekliska parādība un to iespējams saprast tikai ar cilvēka prātu. Kriminālprocesuālās attiecības veido kriminālprocesuālās darbības iekšējo formu.
Tātad kriminālprocesuālās darbības subjektu darbība, pirmkārt, ir ārējā un individuālā (filozofijas valodā – singulārā) darbības forma, kas izpaužas procesuālo paņēmienu veidā, kuru kopums ir neatkārtojams; otrkārt, šo procesuālo paņēmienu kopumu dēvē par procesuālo darbību, kas atšķiras no citām darbības formām izmeklēšanā (filozofijas valodā – sevišķā), bet kriminālprocesuālās attiecības ir iekšējā (filozofijas valodā – vispārīgā) darbības forma. Savukārt kriminālprocesuālā darbība un kriminālprocesuālās attiecības ir nesaraujami saistītas kā saturs un forma: kriminālprocesuālā darbība uzskatāma par kriminālprocesuālo attiecību saturu, bet kriminālprocesuālās attiecības – par kriminālprocesuālās darbības formu. Tāpēc kriminālprocesuālajā teorijā rodas priekšstats, ka kriminālprocesa zinātnes priekšmetu veido kriminālprocesuālās attiecības un kriminālprocesuālā darbība kā formas un satura vienotība.
…
