Kriminālprocesa jēdziens un uzdevumi
Kriminālprocess –
Kā praktiskā kriminālās tiesvedības norise – procesa dalībnieku darbība, kas virzīta uz to, lai ātri un pilnīgi atklātu noziedzīgus nodarījumus, noskaidrotu vainīgos, nodrošinātu likumu pareizu piemērošanu un tiesiskās attiecības starp iestādēm un personām, kas piedalās procesā.
Kā kriminālprocesuālās tiesības – obligāta un precīza darbības un uz tā pamata izveidojušos attiecību tiesiskā reglamentācija.
Kā zinātniska disciplīna – tiesību zinātņu nozare, kuras priekšmets ir kriminālprocesuālās tiesības un kriminālās tiesvedības praktiskā nozīme. Kriminālprocesa zinātne pēta kriminālprocesuālo likumu, procesa dalībnieku darbību kriminālprocesuālā likuma īstenošanā, tiesiskās attiecības, kas veidojas kriminālprocesuālās darbības norisē.
Kā studiju kurss – iekļauts juridisko mācību iestāžu studiju programmās. Aplūko jautājumus, kas iekļaujas gan kriminālprocesa kā praktiskās norises, gan kā tiesiskas, gan zinātniskas kategorijas izpratnē.
Kriminālprocesa uzdevumi – ātri un pilnīgi atklāt noziedzīgus nodarījumus, noskaidrot vainīgos, nodrošināt likumu pareizu piemērošanu, ar noziedzīgu nodarījumu nodarītā kaitējuma atlīdzināšana, pie kriminālatbildības sauktas vai notiesātas personas pilnīga reabilitācija, procesa dalībnieku goda un cieņas aizsardzība, kā arī sabiedrības garīgo un materiālo vērtību atlīdzināšana.
Kriminālprocesuālo tiesību normas
Kriminālprocesa subjektu uzvedības noteikumi, kas reglamentē viņu rīcību, norādot uz atbilstošu tiesisko attiecību izcelsmes priekšnosacījumiem, nosaka šo attiecību subjektus, norādot viņu tiesības un pienākumus, kā arī sankcijas par nepienācīgu uzvešanos. Tiesības piešķirošās normas – normas, kas procesa dalībniekiem piešķir noteiktas tiesības, taču to izmantošana ir atkarīga no personu gribas. Pienākumu uzliekošās – normas, kas nosaka noteiktu, obligāti pildāmu uzvedības veidu. Aizliedzošās - normas, kas tieša aizlieguma veidā nosaka pienākumu atturēties no noteiktām darbībām.
Kriminālprocesuālo tiesību normu elementi – hipotēze – norādījums uz apstākļiem, kuriem pastāvot, rodas noteiktas tiesiskas attiecības, kas ir saistītas ar tiesību realizāciju, pienākumu izpildi un aizliegumu ievērošanu. Dispozīcija – kriminālprocesa subjektu uzvedības noteikumi. Sankcija – norāde uz piespiedu līdzekļiem, kuri var tikt piemēroti, ja tiek pārkāptas pieļautās uzvedības robežas vai netiek pildīti procesuālie pienākumi.
Kriminālprocesa stadijas
Sistēmā ietilpstošs atsevišķs posms, kuram kopējo mērķu ietvaros ir noteikti specifiski uzdevumi un tiesiskie līdzekļi to īstenošanai, par kura norisi atbild attiecīgas kompetentas iestādes un amatpersonas un kas noslēdzas ar katram posmam īpaši reglamentētu procesuālu aktu, kas rezumē tās uzdevumu risinājumu.
Kriminālprocesa stadijas:
Kuras obligātas visās krimināllietās – krimināllietas ierosināšanas( pārbaudīt pieteikumu ziņojumu, iesniegumu, noskaidrot, vai notikušajā ir noziedzīga nodarījuma pazīmes) , pirmstiesas izmeklēšanas (ātri, pilnīgi un vispusīgi veikt pirmstiesas izmeklēšanu) , apsūdzētā nodošana tiesai (noskaidrot un pārliecināties vai ir pamats apsūdzēto nodot izskatīšanai tiesā) , lietas iztiesāšana 1.instancē (noskaidrot jautājumu par konkrētas personas vainīgumu pēc būtības) , sprieduma izpilde ( likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu izpildes kriminālprocesuālu jautājumu risināšana);
Stadijas, kuru esamība ai neesamība atkarīga no konkrētas lietas apstākļiem un/vai procesa dalībnieku gribas – apelācija, kasācija, tiesvedība uzraudzības kārtībā, lietu atjaunošana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem.…
