IEVADS.
Kopš seniem laikiem jēdzieni „noziegums” un „sods” ir nesaraujami saistīti. Sabiedrisko prasību neievērošanai un klajiem pārkāpumiem vienmēr ir sekojis valsts nosodījums un pārkāpēja tiesību ierobežojums. Agrāk, piespriežot sodu, valsts mēģināja pārmācīt pārkāpēju, atriebties par radīto kaitējumu, iebiedēt viņu un arī pārējos sabiedrības locekļus.
„Pie kriminālatbildības saucama un sodāma tikai tāda persona, kura ar nodomu vai aiz neuzmanības izdarījusi šajā likumā paredzētu nodarījumu, kam ir visas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes.”
Mūsdienās ar krimināltiesiskajām represijām valsts cenšas ne vien nosodīt cilvēku, bet arī novērst jaunus noziedzīgus nodarījumus un sekmēt likumpārkāpēja atgriešanos normālā un godīgā dzīvē sabiedrībā. Kriminālsods vairs nav tikai noziedzīga nodarījuma juridiskās sekas, bet ir līdzeklis, ar kuru valsts mēģina mainīt personas attieksmi pret sabiedriskām vērtībām, lai panāktu tās atturēšanos no jauniem pārkāpumiem.
Viens no iespējamiem problēmas risinājumiem ir tādi sodi, kas nav saistīti ar brīvības atņemšanu, piemēram, piespiedu darbs vai naudas sods. Zināma sabiedrības daļa šo pieeju neatbalsta, atzīstot alternatīvos sodus par pārāk maigiem un pat uztverot tos kā atbrīvošanu no atbildības.
Brīvības atņemšanas soda plusi un mīnusi
Plusi:
Noziedznieka izolācija no sabiedrības ierobežo viņa iespējas veikt jaunus noziedzīgus nodarījumus;
Citu cilvēku atturēšana no likumpārkāpumiem.
Mīnus:
Lieli Valsts finansiālie izdevumi sakarā ar ieslodzīto uzturēšanu;
Ieslodzīto tuvinieku finansiālā stāvokļa un labklājības pazemināšana;
Likumpārkāpēja sociālo kontaktu zudums;
Noziedzīgas pieredzes apmaiņa, kontaktējoties ar citiem ieslodzītiem;
Krimināllikums ir vienīgais formālais krimināltiesību avots.
Darbā lietotie saīsinājumi: Krimināllikums – KL.
…
