„Briesmīgi vārdi, briesmīgi vārdi! Viņš ir meistars, messire, es jums to saku! Izārstējiet viņu, viņš ir tā vērts!” arī Bezpajumtnieks ir tā vērts, patiesībā ikviens cilvēks, kurš centās izpausties literatūras jomā, ne velti , padomju laika dzejoļi un darbi ir visi saistībā par karu, cilvēku neticību un attēlotais sižets ir drūmā nokrāsā. „Manuskripti nedeg!” – ir romāna pati būtiskākā atziņa, lai kā valsts censtos cenzēt un aizliegt kādu darbu, tomēr tāds, kāds ir tā oriģināls ir vispatiesākais. „Man vairs nav ne sapņi, ne arī iedvesmas – nekas mani vairs neinteresē, tikai viņa vienīgā. Mani ir salauzuši.” Šie vārdi, ko pasaka Meistars, ka „Mani ir salauzuši” ir , manuprāt, romāna visspēcīgākie, kas apliecina to, ka Meistara radošo garu un darbu ir apslāpējusi valsts ideoloģija. Viņa loma kā pretiniekam ir niecīga, nenozīmīga, jo valsts diktē pēc sava prāta. „Bet jūsu romāns, Pilāts?/ Es viņu nīstu, to romānu, pārāk daudz ciešanu ir bijis viņa dēļ.” Ciešanās bija garīgas un dusmas, neizpratne, apvainojums pret valsti, tās izstrādāto režīmu un ideoloģiju, kas pie tā visa ir vainīgs.
Meistaru šī valsts attieksme spēcīgi un pilnībā izmainīja, ietekmēja. Viņa vietā bija arī S.Eizensteins, kura filmu „Ivans Bargais” ar sākotnēji aizliedza, jo neatbilda valsts ideoloģijai, tādēļ būtiski ir saprasts sabiedrības nostāju, kādas patiesībā nebija, jo tā bija bezspēcīga masa, ar kuru valdošā ideoloģija, režīms spēlējās. Romāns „Meistars un Margarita” ir lielisks autora apslēptā vētījuma paraugs, kurš aktuāls ir arī mūsdienās, kad ikvienam māksliniekam sanāk saskarties ar grūtībām, lai tiktu novērtēts un pamanīts, taču šobrīd ir citi apstākļi, kas to ietekmē, bet tas jau ir cits stāsts.
…