1921. gada martā Ļeņins ieviesa savu «jauno ekonomisko politiku». Tā paredzēja kapitālisma daļēju atjaunošanu, tā, ka nacionalizētas palika tikai lielākās, svarīgākās nozares. Visas firmas, kur bija mazāk nekā divdesmit strādājošo, atdeva atpakaļ agrākajiem īpašniekiem. Tiem uzņēmumiem, kuri palika valsts īpašumā, vadība tika decentralizēta, lai šie uzņēmumi varētu gādāt paši sev izejvielas un pārdot saražotās preces. Līdz 1923. gadam apmēram 90 procenti uzņēmumu jau bija privātpersonu rokās, un tomēr atlikušie 10 procenti, kas piederēja valstij, nodarbināja vairāk nekā 80 procentus no visiem strādājošiem. Labības rekvizīcijas vietā zemniekiem tika noteikts pastāvīgs nodoklis — sākumā graudā, vēlāk naudā. 1923. gadā izlaida jaunu naudu, kas samazināja inflāciju. 1926. gadā rūpniecība bija sasniegusi pirmskara līmeni, bija atdzīvojusies privātā tirdzniecība, un tika ievāktas daudz labākas ražas.
Ārpolitika. Padomju ārpolitikas galvenais mērķis bija revolūcijas nosargāšana. Pirmo triju gadu laikā, kad Krievijā plosījās Pilsoņu karš, valdība centās noorganizēt revolūciju Eiropā. Tomēr jau 1920. gadā bija skaidrs, ka izredzes uz Eiropas revolūciju mazinās un ka Krievijas pašas revolūciju varēs labāk nosargāt, ja uzlabos attiecības ar kapitālistiskajām valstīm. Turklāt pastāvēja arī nepieciešamība tirgoties ar Rietumiem.
Attiecību uzlabošanai 1921. gadā tika parakstīts tirdzniecības līgumus ar Lielbritāniju un Vāciju. Nākamajā gadā Krievija un Vācija — abas «pāriju tautas» Eiropā— savstarpēji tuvinājās. Tika panākta vienošanās, ka vācieši apmācīs Sarkano armiju, un Krievijā tika iekārtotas vāciešu fabrikas — bruņojuma ražošanai. 1922. gadā abas valstis parakstīja Rapallo līgumu, saskaņā ar kuru Vācija diplomātiski atzina Krievijas valdību, un tika noslēgti saimnieciski līgumi. Šī krievu-vācu draudzība turpinājās līdz Hitlera atnākšanai 1933. gadā. Pa to laiku 1924. gadā arī citas valstis, Lielbritāniju ieskaitot, diplomātiski atzina komunistisko valdību.…