19.gs. Eiropai bija sarežģīts laiks: karš, ekonomiskā depresija, strādnieku sacelšanās, bads. Organizēta pabalstu sistēma šajā laikā nepastāvēja, tomēr bija atsevišķu cilvēku grupu mēģinājumi pašu spēkiem uzlabot savu personīgo finansiālo situāciju, radot vienkāršas finansu organizācijas, kas kalpotu konkrētās grupas vajadzību apmierināšanai. Tā radās pirmie finansu kooperatīvi, jo, apvienojot līdzekļus, bija vieglāk pārvarēt radušās grūtības.
Latvijas Tautas padome jau 1919. gadā izdeva noteikumus par kredītkooperatīvām sabiedrībām un to savienībām. Saskaņā ar tiem kredītkooperatīvi Latvijā varēja dibināties bez kādas atļaujas, vienīgi reģistrējot savus statūtus apgabaltiesā. Kooperatīvi no savas tīrās peļņas drīkstēja maksāt dividendes uz biedru pajām, bet ne vairāk kā 8% no paju summas. Ne mazāk kā 20% no tīrās peļņas bija jāieskaita rezerves kapitālā.
1922. gadā, kredītkooperatīvi nodibināja Latvijas Tautas banku. No šīs bankas akcijām kredītkooperatīviem piederēja 34%, citām kooperatīvām organizācijām 48%, bet atlikušie 18% - bezpeļņas biedrībām un pašvaldībām.
Kredītkooperatīvi arī turpināja uzturēt ciešus sakarus ar Latvijas Banku, kā arī Valsts Zemes banku. Lai ieviestu labāku kārtību vekseļu nodrošināšanā, 1924. gadā Ministru kabinets ieviesa papildinājumus sākotnējiem noteikumiem, pakļaujot kredītkooperatīvus Finansu ministrijas pārraudzībai un revīzijai.…
