Kosmogēno izotopu metodes

Zināms, ka uz Zemes ir kosmisko daļiņu un izstarojumu dabiskie arhīvi, kam ir laba atmiņa par astronomiskām parādībām uz lielas laika skalas pagātnē. Tādi detektori ir koku apļi, koraļļi, polārais ledus, jūru un okeānu dibenu nogulumi, stalaktīti un t.t. Kosmiskie stari, ko ģenerē dabisko daļiņu paātrinātāji kosmosā, bombardē zemes atmosfēru, iniciējot atšķirīgas kodolreakcijas. Tajos ir ģenerējami radioaktīvie kodoli, tādi, kā 14C un 10Be. 14C – viens no oglekļa izotopiem, radioaktīvs ar pussabrukšanas periodu 5730 gadus. 10Be arī ir radioaktīvs ar periodu 1,5 gadu miljoni. Šis daļiņas sauc par kosmogēniem izotopiem.
Kosmogēnie izotopi (kosmogēnie nuklīdi) ir dabīgie izotopi, kuri rodās no kosmisko viļņu augstās enerģijas iedarbības uz atoma kodolu. Šie izotopi sintezējas litosfērā (augsnē, iežos un minerālos), atmosfērā, biosfērā, ka arī tiek atnesti uz Zemes ar meteorītiem. Pateicoties kosmogēniem izotopiem zinātniekiem ir iespēja izprast ģeoloģiskos un astronomiskos procesus, ka arī šo procesu likumsakarības. Izšķir stabilos un radioaktīvus kosmogēnus nuklīdus.…