Kā uzsver autori, ikviena pētnieka zinātnisko orientāciju ietekmē viņa ontoloģiskā un epistemoloģiskā nostāja. Visbiežāk šī orientācija un nostāja ir implicīta nevis eksplicīta, kas ir labāk redzama vērotājam no malas nevis pašam pētniekam. Šī nostāja lielā mērā arī ietekmē pētnieka teorijas izvēli un izmantotās metodes. Tas ir diezgan sarežģīti, tomēr neizbēgami. Šim fenomenam autori ir atraduši atbilstošu salīdzinājumu – āda un džemperis. Respektīvi, viņi uzsver, ka šo nostāju un orientāciju nevar mainīt, ietekmēt (novilkt un uzvilkt kā džemperi), tā pastāv pētnieka zemapziņā (kā āda, ko nevar nomainīt); un ar to katram pētniekam jārēķinās.
Šajā ievadnodaļā autori iepazīstina ar ontoloģiskajiem un epistemoloģiskajiem jautājumiem un to, kāpēc tie ir tik svarīgi. Tāpat apskata šo jautājumu dažādās nostājas un to argumentāciju, kā arī šo dažādo nostāju ietekmi uz dažādām pētniecības metodēm.
Raksturojot ontoloģiju, autori min, ka vārds ir cēlies no grieķu vārda „eksistence” un lielā mērā to arī nozīmē. Respektīvi, ar ontoloģiju apzīmē esamības teoriju. Un tās galvenais jautājums ir, vai „ „tur ārā” ir „īsta” pasaule, kas ir neatkarīga no mūsu zināšanām par to”?1 Kā piemēram, „vai starp dzimumiem, šķirām un rasēm pastāv nozīmīgas atšķirības visos laikos un kontekstos?”2
Savukārt definējot epistemoloģiju, autori uzver, ka epistemoloģija ir tas, ko mēs varam uzzināt par pasauli un kā mēs to varam zināt.…