Ekonomikas teorija kā zinātne radas nesen, apmēram 18.gadsimtā. Termins „ekonomika” ir aizgūts no grieķu valodasvādra „oikonomia”, kas sastāv no vārdiem: oikos- māja, nomos- likums. Arī Aristotels analizēja galvenās ekonomiskās parādības un sakarības toreizējā sabiedrības līmenī. Aristotels tiek uzskatīts par pirmo ekonomistu. Sengrieķiem neizdevās radīt ekonomiku, ka zinātni, pat arī 20 gadsimtus pēs Aristoteļa nevar runāt par ekonomiku kā par izveidojošos zinātni1.
Ekonomikas teorija kā zinātne pēta to, kādā veidā sabiedrība nodrošina efektīvu ierobežoto resursu izmantošanu, lai maksimāli apmierinātu iedzīvotāju vajadzības.
Ekonomikas teorijas centrā ir cilvēka centieni arvien labāk aprmierināt savaj vajadzības ierobežoto resursu ietvaros. Ir divi sainmiekošanas līmeņi: mikroekonomika un makroekonomika.
Mikroekonomika pēta individuālas saimnieciskās saimniecības rīcību. Tā ir atsivišķa nozare- firma, preces un pakalpojuma cena, inākumi un izdevumi, darbinieku skaits uzņēmumā.
Markoekonomika pēta cēloņsakarības tautsaimniecības līmenī. Tas ir kopprodukts, nacionalais ienākums, infācija, bezdarbs2.
Mikroekonomika – makroekonomikas saknes. Markroekonomiskie procesi saskaņojas mikroekonomikā. Inflācija ( kad valsts drukā vairāk naudaszimju, tad arī palielinās preču un pakalpojumu cenas4) ir tipiska makroekonomiska parādība, taču cenu celšanās vispirms skar konkrētu preci mikrolīmenī. Bezdarbs valsts mērogā – makroekonimika, darbinieku atlaišana sākas uzņēmumā – nikroekonomika. Vienlaikus darnojas makroekonomiskije procesi, kas atgrieziniski idarbojas uz mikroekonomiku3.
Ekonomikas teorijas atzinumi tika izmantoti izstrādājot ekonomisko politiku, ar kuru valdība iedarbojas uz sabiedriski ekonomisko dzīvi.
Ekonomiskā politika ietver saimnieciskās attīstības mērķus un līdzekļus šo mērķu īstenošanai. Ekonomiskās teorijas teoretiskais pamats. Minēsim dažus piemērus, kas rāda, ka tirgus ekonomiskas teorijas konkrētās daļas ir tiešs pamats ekonomiskās politikas noteiktiem virzieniem.
Cenu teorija- cenu politika.
Valūtas teorija- valūtas politika.
Tirgus ekonomika- cilvēku interešu īstenošanas garants. Tirgus ekonomika neved uz ēdenes dārzu, bet paver cilvēka reālo iespēju būt pašam sava likteņa veidotājam1. Darba nespējīgiem tirgus ekonomika nodrošina normālu iztiku.
Tirgus ekonomikas teorijā ir raksturota tipiska cilvēka uzvedība tirgus saimniecības apstākļos. Tā arī radās homo economicus modelis (no 18.gs.).
Tirgus ekonomikas priekšmets . Tirgus ekonomika ir zinātne par tirgus attiecībām, to formām, ražotāju un patērētāju- ekonomisko uzvedību, atlasot efektīvus alternatīvu iespēju variantus neirobežotām vajadzībām; pēta tirgus attiecību motīvus un izvēli, noskaidro tirgus saimniecības objektīvas funkcionēšanas un attīstības likumus2.
Tirgus ekonomikas pētīšanas objekts ir cilveku sociāli ekonomiskās attiecības, viņu ekonomiskā uzvedība. Tieši cilvēki ir tirgus attiecību nesēji, tās subjekti, tirgus ekonomikas īstenotaji. Valdība var iejauktijes, kad tā var nodrošināt vienādību un efektivitāti4.
Privātā mājsaimniecība. Ta sastav no viena vai vairākiem cilvēkiem, kas īsteno divas funkcijas: pieprasa, pērk un patērē patēriņa priekšmetus un pakalpojumus; kā arī ražošanas resursu īpašnieki piedāvā un pārdod šos resursus, gūstot ienākumus.
Uzņēmums, firma. Ražošanas procesu un pakalpojumu sniegšanas forma.To mērķis ir peļņas gūšana.
Valsts. Valsts uzņēmumiem, organizācijām pieder zināma daļa ražošanas resursu, ko tā var pārdot. Valsts iekasē nodokļus un saskaņā ar likumu par budžetu izlieto ta līdzekļus, sniedz plašu, galvenokārt bezmaksas, retāk maksas pakalpojumu klāstu.
Pašvaldības. Pašvvaldības uzņēmumiem, organizācijām Satversmes un likumu noteiktos ietvaros pieder valsts razošanas resursu daļa. Pašvaldība sniedz iedzīvotājiem bemaksas un maksas pakalpojumus3.
Secinājums:
Pētot, sociāli ekonomisko attiecību kopumu, kas raksturo tirgus ekonomiku, ieguvu iespēju noskaidrot, tirgus dalībnieku, sociāli ekonomisku motivāciju rīcības; uzzināt celoņus un prognozēt sekas; ekonomisko likumu darbību; alternatīvā variānta izvēli, kad neierobežotas vajadzības nonāk pretrunā ar ierobežotiem resursiem. Ekonomisti saka, ka nav bezmaksas pusdienu, pat ja tev tas neko nemaksā, tomēr par tām maksā kāds cits, tā arī skaitās alternatīva variānta izvēle.…
