Kopējās politikas Eiropā. Kopējā lauksaimniecības politika.
Eiropas kopienas kopīgās politikas tika pieņemtas vairāku iemeslu dēļ: Vispirms tās bija nepieciešamas, lai iesāktu ekonomiskās integrācijas procesu kara nopostītajā laikā. Kopīgajām politikām bija arī noteicošā loma un ietekme ekonomiskās integrācijas paplašināšanā un tās padziļināšanā. Mainoties tautsaimniecības nozaru vitalitātei, kopīgo politiku skaits tika paplašināts vispirms ar VEN, vēlāk ar LES un šodien Amsterdamas līgumu.
Jēdziens par to, kas ir kopīgā politika, cik šāda politika atbilst kopienas interesēm, un cik tā faktiski ir tikai atsevišķu nacionālo politiku saskaņošana, Kopienas pastāvēšanas laikā ir krietni attīstījies. Kopīgo politiku darbības lauks ir paplašinājies, jo šodien konkrēto kopīgo politiku skaits ir divkāršojies salīdzinājumā ar stāvokli Romas līguma spēkā stāšanās laikā.
Eiropas Komisijas pirmais prezidents profesors Valters Halšteins pēc atkāpšanās no amata izklāstīja 10 svarīgākās kopīgās politikas. Pēc viņa uzskatiem, tās noteica Kopienas dibinātāju galamērķi. Šie 1960’jos gados par ļoti pārdrošiem uzskatītie Eiropas
Eiropas iedzīvotāju konkrētās prasības tautsaimniecības lietās bija: mierīgi dzīves apstākļi, drošība tautsaimniecības lietās, vienādas tiesības, dzīvesveida izvēles brīvība, savstarpēja solidaritātes izjūta, turība, dinamiska attīstība.
Eiropas Kopienas idejiskie mērķi bija:
• konkurences politika,
• vidējā laika posma ekonomiskās attīstības politika,
• sociālā politika,
• industriālā politika, industriālā politika,
• transporta politika,
• monetārā politika,
• lauksaimniecības politika, enerģijas politika,
• reģionālā politika un
• konjunktūras politika.
Kā zināms, šis mēģinājums palielināt Kopienas ietekmi izraisīja nacionālo valstu pretestību, kas lielā mērā priekšlaicīgi apturēja daudzus integrācijas centienus. Iespējams atdalīt modernās kopīgās politikas, kas darbojas kā Eiropas mēroga integrācijas piemēri, no tām, kurās, kaut arī tās pieminētas jau Romas līguma oriģinālajā redakcijā, vēl šodien visus lēmumus pieņem dalībvalstis.
Beigās izrādījās, ka lielākai daļai tautsaimniecības interešu grupējumu kopīgā politika saistījās ar kaut kāda labuma gūšanu pāri paša tiešajam ieguldījumam attiecīgajā jomā. Kopīgo politiku veidošana, 1960’jiem gadiem noslēdzoties, apstājas pie kopīgās lauksaimniecības politikas izveidošanas. Tehnisku iemeslu dēļ, izdalījās Kopīgā zvejas politika, kura sākotnēji bija iecerēta kā KLP daļa.
Kopienas iestāžu attieksme pret sociālo nodrošinājumu kā finansiālu atbalstu, piemēram, bezdarbniekiem, pensionāriem, arī visāda veida sabiedriskiem dienestiem ir vislabākajā gadījumā statistikas datu un citas informācijas vākšana un šīs informācijas brīva apmaiņa konferencēs, ekspertu tīklā un publikāciju ceļā. Romas līguma vienošanās un konsekventie likumi un sadzīves normas neattiecas uz militārās rūpniecības sektoru.
Euratoma pamatīgumā visai maz pieminēta, bet EOTK un EEK līgumos praktiski nemaz nav pieminēta nepieciešamība starpvalstu līmenī atbalstīt lietišķās zinātnes. Tas, cik veiksmīgi jebkura mūsdienu valsts atbalsta šādu zinātnes sasniegumu ieviešanu un pielāgošanu ekonomiskos procesos, ir gandrīz vienīgais noteicošais apstāklis, kamdēļ vienas valsts ekonomika plaukst, bet citas, reiz bagātas valsts ekonomika pagrimst. Jaunu industriālo ražošanas veidu strauja un efektīva ieviešana prasa maksimāli lielu tirgu šādām precēm.
…
