Kopējās politikas Eiropā: kopējā lauksaimniecības politika

Ja vienotas konkurences politika vai vienotas drošības politikas veidošana lielākajā daļā valstu nekādas domstarpības neradīja, tad pavisam cita aina pavērās, ķeroties pie mēģinājumiem sapludināt arī valstu lauksaimniecības sektoru. Ja līdz šim industriālā ražošana un tirdzniecība pāri robežām lieliski apliecināja, kā darbošanās vienā Eiropā un strādāšana vienotas Eiropas tirgum var sekmēt katra atsevišķa indivīda un valsts kopumā izaugsmi, tad lauksaimniecības sektors izrādījās aiza, kurai laipiņu pāri pārmest nevar tik viegli. Galvenokārt šī valstu nevēlēšanās un zināmā mērā arī nespēja pāriet uz vienotu lauksaimniecības politiku pagājušā gadsimta četrdesmito gadu beigās saistīta ar to, ka katrā no šīm valstīm pastāvēja atšķirīgs zemnieku attīstības līmenis un valsts ieinteresētība šī lauksaimnieka saimniekošanas veicināšanai. Katra valsts noteica atšķirīgus lēmumus par lauksaimniecības produkcijas cenām, pieprasījuma stimulēšanu, eksporta veicināšanu, subsidējot vai ieviešot labvēlīgākus nodokļus, finansiāli atbalstot arī ekonomiski nerentablu, bet valstij noderīgu saimniekošanu. Turklāt arī pašas valstis diezgan rezervēti raudzījās: Francija, kuras ekonomikā lauksaimniecības ieņem nozīmīgu lomu, atbalstīja vienotas lauksaimniecības politikas un tirgus veidošanu, turpretī Vācija ar nelielu lauksaimniecības īpatsvaru ekonomikā pret šo piedāvājumu izturējās salti.…