Kopējo politiku izveide bija nepieciešama, lai iesāktu un padziļinātu integrācijas procesus Eiropā, īpaši ekonomiskos. Tas bija arī veids kā apmierināt Rietumeiropas iedzīvotāju vajadzības tautsaimniecības jomā: pēc labākiem dzīves apstākļiem; pēc drošības tautsaimniecības lietās; pēc vienādām tiesībām; pēc dzīvesveida izvēles brīvības; pēc savstarpējas solidaritātes izjūtas; pēc turības un dinamiskas attīstības.1
Kopš Romas līguma(1957.g.) kopējo politiku skaits ir divkāršojies, tādejādi attīstījies arī jēdziens „kopīga politika”, kas ietver un apvieno gan kopīgas intereses, gan atsevišķu nacionālo politiku saskaņošanu.1 Eiropas Komisijas pirmais prezidents Valters Halšteins izvirzīja 10 kopējās politikas(vidējā laika posma ekonomiskās attīstības politika, konkurences, sociālā, industriālā, transporta, monetārā, nodokļu, lauksaimniecības, konjunktūras, enerģijas un reģionālā politika), kuras integrācijas procesu gaitā, nav samazinājušās, bet tieši pretēji – rodas jaunas jomas, kuras nepieciešams nošķirt.2 Eiropas Komisijas darbība aptver ļoti daudz jomu, kuru regulēšanā arī sadarbojas ar nacionālajām iestādēm, turklāt tai ir iespējams ierosināt likumpārkāpumu arī gadījumos, kad nacionālā pārraudzības struktūra nav reaģējusi uz pārkāpumu.…