Kopējā ārējā un drošības politika
ES Kopējā ārējā un drošības politika (KĀDP) veidojās, atbildot uz 20.gs otrās puses globālajiem un reģionālajiem izaicinājumiem, kā arī izmaiņām ES iekšienē. Jau 1970.gadā tika aizsākta Eiropas Politiskā sadarbība, kas pakāpeniski padziļinājās un transformējās, 90.-to gadu sākumā pārtopot par ES Kopējo ārējo un drošības politiku.
Viens no galvenajiem pavērsiena punktiem kopējas ārējas politikas attīstībā bija Līgums par Eiropas Savienību (Māstrihtas līgums), kas stājās spēkā 1993.gadā. Parakstot Māstrihtas līgumu, ES dalībvalstis uzņēmās saistības veidot kopēju ārpolitiku, ieņemot vienotu nostāju attiecībās ar trešajām valstīm un starptautiskajām organizācijām. Kopējās ārpolitikas izveidošanas mērķis bija nostiprināt ES identitāti starptautiskajā arēnā, kā arī sekmēt ES kopīgo vērtību izplatīšanos ārpus tās robežām.
Amsterdamas līgums, kas stājās spēkā 1999.gadā, nostiprināja KĀDP ar lēmumu pieņemšanas procedūrām un instrumentiem.
Nicas līgums, kas tika parakstīts 2001.gadā, ietvēra nosacījumus par Eiropas drošības un aizsardzības politikas (EDAP) veidošanu un sniedza jaunas iespējas tālāk attīstīt ES politiku ārlietās, ļaujot ES īstenot krīžu noregulēšanas operācijas.
Kopējās ārējās un drošības politikas mērķi bija fundamentālu ārpolitisko interešu, jo sevišķi Savienības neatkarības, drošības un nedalāmības sargāšana, ieskaitot pakāpenisku kopējās aizsardzības polikas izveidošanu un kopējo aizsardzību , kā arī miera, demokrātijas, likuma varas un cilvēktiesību nosargāšanu.
Veids kā panākt šādu stratēģiju ir kopēja stratēģija, kopējs viedoklis un kopōga rīcība, kolektīva balsošana un nostājas starptautiskās organizācijās un konferencēs, kopīgas pārstāvniecības, demarši, izziņas darbs, diplomātisko instrumentu savienošana ar EK instrumentiem.
Ārlietu jautājumi ir katras nacionālās valsts kompetence, tādēļ KĀDP tiek realizēta starpvaldību sadarbības formā. KĀDP īstenošanai tiek izmantoti vairāki instrumenti. ES dalībvalstis var vienoties par kopīgu pozīciju kādā ārpolitiskā jautājumā, tās var realizēt vienotu rīcību, pieņemt kopīgu lēmumu un slēgt starptautiskus līgumus. ES dalībvalstis arī var vienoties par kopīgu stratēģiju attiecībās ar kādu trešo valsti. Deklarācijas un diplomātiskie kontakti politiskā dialoga formā tiek izmantoti kā tradicionālie diplomātiskie līdzekļi KĀDP īstenošanai.
Ar Māstrihtas līgumu par Kopējo ārējo un drošības politku (KĀDP) pārdēvētā Eiropas Politiskā sadarbība pasaulē iezīmē unikālu ES dalībvalstu sadarbības sistēmu starptautiskās politikas jautājumos. KĀDP mērķis ir ES identitātes saglabāšana starptautiskā līmenī. Tās nozīmīgākie mērķi ir;
• praktiski permanentā informācijas un viedokļu apmaiņa par starptautiskās politikas jautājumiem;
• nacionālo viedokļu pietuvināšana, ieskaitot vienota pamatviedokļa izveidi;
• pamatnostājas īstenošana starptautiskās misijās.
• Sargāt mieru un nostiprināt starptautisko drošību saskaņā ar ANO Hartas principiem, Helsinku Nobeiguma Akta principiem un Parīzes Hartas mērķiem, ieskaitot tos, kas attiecās un ārējām robežām;
• Attīstīt un stiprināt demokrātiju un likuma varu, ka arī cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu;
• Veicināt starptautisko sadarbību;
Ievērības cienīga ir LES J 1. un J 4. pantā ietvertā KĀDP competence, ieskaitot drošības un aizsardzības politikas jomas un paredzot kopējas aizsardzības iespējas, ilgtermiņa perspektīvā. Piecpadsmit valstu atšķirīgie drošības politkas interešu loki kavēja ciešas darba attiecības starp ES un RES (Rietumeiropas savienība).
…
