1. Vispārēja vienkāršo spriedumu klasifikācija.
Spriedums ir domas forma, kurā kaut kas tiek apgalvots vai noliegts attiecībā uz domas priekšmetu.
Tā kā ar spriedumu palīdzību tiek īstenoti realitātes izziņas rezultāti un sprieduma formā tiek atklāta saikne attiecībās starp priekšmetiem, kā arī starp priekšmetiem un to īpašībām, ir nepieciešams, lai starp jēdzieniem būtu noteikta sasaiste. Kā piemēru varētu minēt: puķe ir augs, lasis ir zivs, Latvija ir mazāka nekā Krievija u.c.
Īstenības saites un attiecības izpaužas spriedumā apgalvojuma vai nolieguma ceļā. Izziņas procesā cilvēks cenšas par kaut ko spriest un tāpēc noteikti teikto vai nu apstiprina , vai arī apgalvojumu noliedz. Apgalvojums vai noliegums tiek saukts par sprieduma kvalitāti.
Ikviens apgalvojums var būt patiess vai aplams, atbilstošs realitātei vai neatbilstošs.
Ne vienmēr sprieduma patiesums vai aplamība ir viegli nosakāmi . Dažu spriedumu patiesums prasa pamatojumu ar citu spriedumu palīdzību, kuru patiesums tika noskaidrots jau iepriekš.
Atkarībā no tā, kas spriedumā tiek apgalvots vai noliegts tiek noteiktas īpašības klātesamība priekšmetā, attiecības starp priekšmetiem vai priekšmetu un parādību eksistence.
Spriedumi tiek iedalīti:
- atributīvajos spriedumos;
- relācijas ( vai attiecību) spriedumos;
- eksistences spriedumos.
Ja spriedumā tiek vērtētas attiecības ( vienādības, nevienādības, radniecības, laika vai telpiskās) starp priekšmetiem , tad tos sauc par attiecību spriedumiem. Kā piemēru varētu minēt:” Maskava ir lielāka nekā Rīga”
Savukārt, ja tiek apgalvots vai kāds fakts noliegts par kaut kāda priekšmeta eksistenci ( vai neeksistenci), tad tas ir eksistences spriedums.
Ja spriedumā tik apgalvota vai noliegta īpašības vai pazīmes klātesamība priekšmetā, tad tāds spriedums ir atributatīvais spriedums.
…
