Kas ir sofistika un kā tā izpaužas mūsdienās?
Sofistikas – sengrieķu filozofijas strāvojuma – pamatā ir vārda spēks jeb spožā runas māksla, atšķirībā no vēlākajām filozofijas domām, kur dominē vārda saturs. Sofistu darbības ievirze bija praktiska, viņi bija profesionālie izglītotāji retorikā un politikas lietās.
Attieksme pret sofistiem bijusi neviennozīmīga: ja sākumā ar vārdu „sofists” saprata gudru, spējīgu, talantīgu cilvēku, kas ir nepārspējams kādā nozarē, tad vēlāk sofistu neprincipialitāte, to spēja aizstāvēt jebkuru viedokli, pat apzinoties, ka tas nav patiess, izraisīja negatīvu attieksmi. Tagad par sofistiem dēvēja vairs tikai viltniekus un krāpniekus.
Sofistu jeb „gudrības skolotāju” mākslas pirmsākumi attiecināmi uz 5.gs. p.m.ē. Galvenokārt to noteica vēlēšanās iemācīt cilvēkam „domāt, runāt, darīt”. Starp ievērojamākiem sofistiem jāmin Protagors, Gorgijs, Hipijs, Prodiks, Antifonts, to sekotāji – Alkidams, Trasimahs, Kritijs un Kallikls. Tie sākotnēji pildīja apgaismotāju funkciju – bija tolaik Grieķijā uzkrāto zināšanu apkopotāji un popularizētāji. Viņu uzmanības centrā bija atsevišķs cilvēks, kurš tiecās pēc sabiedrības atzinības un cieņas, attīstos savas spējas un kopjot tikumus, kurus sofisti izprata ļoti plaši. Atšķirībā no vēlākajiem filozofiem, intereses par dabu un Visumu vietā sofisti vairāk uzmanības veltīja cilvēkam un viņa rīcībai. Sofisti bija tie, kas ielika tiesību un tiesas procesuālos pamatus. Viņi nodarbojās arī ar politikas, izglītības un audzināšanas jautājumiem.
Par veselu nozari kļuva sofistu retorikas māksla, par kuras dibinātāju tiek uzskatīts Gorgijs. Viņš mācīja interesentiem runas mākslu, lai tie spētu valdīt par cilvēkiem, pārliecināt tos un tādējādi izrīkot pēc sava prāta: stāsta, ka Gorgijs spēja pārliecināt slimos cilvēkus iedzert tik rūgtas zāles, kuru nepieciešamību nespēja ieskaidrot pat ārsti.
Atšķirībā no klasiskās filozofijas, kur noteicošais bija runas saturs, tad sofisti lielākoties akcentēja izsmalcināto runas stilu, kas bija vērsta uz ārējiem efektiem, un panāca popularitāti iedzīvotāju vidū. Uz jautājumu, kas ir svarīgāks runā – saturs jeb forma – sofisti atbildēja, ka tās ir cieši saistītas un nedalāmās daļas. Tādēļ sofistu runa bieži līdzinājās arēnai, kur asprātība sacentās ar prātu.
Lai gan mūsdienu pētnieki sofistu darba stilu uzskata par ne gluži pareizo un domas veicinošo, Senajā Grieķijā tieši sofisti bija tie, kas uzstājās kā nemiera cēlāji, uzjundīja prātus un tādējādi, uzspridzinot tradicionālo domāšanas veidu, graujot dogmatiskās tradīcijas, viņi demokratizēja un humanizēja laikmeta apziņu.
Runājot par runas saturu mūsdienās, jāpiebilst, ka arī mūsdienās valdības vīri masu apziņas manipulēšanas nolūkos bieži izmanto izpušķotas frāzes, ko pasniedz kā dziļo saturu.
…
