1. Konstitucionālās tiesības kā tiesību nozare.
Pastāv divas tiesību izpratnes: 1. Konst.ties. kā zinātne, kas veic konst. normu, principu, institūtu un konst. tiesisko un politisko attiecību izpēti, arī atbilstošo teoriju un uzskatu izpēti. 2. Konst.ties. kā institūtu sistēma, kā mācību disciplīna, ko pasniedz dažādu valstu augstskolās. (jurid. terminu vārdnīca). Konst.ties. - tiesību grupas nozares nosaukums daudzu valstu publisko tiesību sistēmās. Šīs nozares pastāvību un statusu nosaka tās īpašais regulēšanas priekšmets. Konst.ties. regulē cilvēka, pilsoņa un sabiedrības dzīves tiesiskos pamatus, no vienas puses, un valsts uzbūves un darbības tiesiskos no otras puses, kā arī šo abu pušu savstarpējās attiecības. Konst.ties. principi un normas tādējādi nosaka gan indivīdu, pilsoņu, daudzu sabiedrības un valsts dzīves pušu tiesiskā un politiskā statusa pamatus, gan pamatformas, kādās tauta īsteno savu varu dažādās valsts, saimnieciskās, kultūras un sabiedriski politiskās dzīves jomās, gan valsts institūciju tiesiskos pamatus, valsts iestāžu sistēmu un kompetenci, gan arī to darbības pamatprincipus. Tā kā konst.ties. galvenais avots konstitūcija, tad šīs ar augstāko spēku apveltītās normas un principi reglamentē glvk. “konstituēšanas”, “iekārtošanas”, “uzbūves” aspektus, kuriem ir īpaša integrējoši funkcionāla loma cilvēka, sabiedrības un valsts dzīvē. Konst.ties. ir publisko ties. pamatnozare, un tās metodi raksturo uz varas imperatīvā pamata dibinātas principiālas nostādnes: obligāti saistošu pienākumu normas, atļaujošās un aizliedzošās normas, kuras regulē cilvēka stāvokli sabiedrībā un valstī, sabiedriskās iekārtas pamatus, valsts un pašvaldību institūciju sistēmas organizācijas un darbības pamatus. Konst.ties. avoti ir konstitūcijas, likumi, starptautiskie līgumi, izpildvaras, konst. tiesas, pašvaldības normatīvie akti, tiesu precedenti u.c.
2. Konstitūciju rašanās vēsturiskā gaita.
Pirmā konstitūcija tika izveidota ASV 1787.g., kas ir pirmā formālā konsitūcija (tas nozīmē pirmā rakstiski fiksētā konstitūcija). Ar pašu vārdu konstitūcija līdz tam laikam apzīmejā citus dažāda veida normatīvus aktus vai pat vienkārši dokumentus. ASV konstitūcija ievada posmu, ko sauc par pirmā viļņa konstitūcijām šis posms turpinās līdz 1949.g. Šajā laikā pastāv tautas un monarhu savstarpēja kompromisa meklēšana. Tautas idejas iegūst prioritāti, līdz ar to konstitūcijas struktūrā regulē valsts un cilvēkiesības. Eiropā pirmā konstitūcija parādās Francijā 1789.g., šajā pašā laikā savu konstitūciju iegūst arī Polija. 19.gs. strauji pieaug konstitūciju sakits visā Eiropā, pastāv konstitūcijas, kuras vēljoprojām darbojas Piemēram : Norvēģijā, Beļģijā Otrā viļņa jeb jaunās konstitūcijas rodas pēc II PK, konstitūcijā radikāli mainās prioritātes un līdz ar to mainās konstitūciju struktūra. Priekšplānā izvirzās cilvēks, sabiedrība, valsts. Pretruna starp cilvēktiesībām un valsts iekārtu. Parādās daudz un dažādi jauninājumi, Piem.; ievieš starptautisko tiesību principus, sieviešu vēlēšanu tiesības, jauniešu tiesības. Parasti šīs konstitūcijas sauc par garajām konstitūcijām. Ir 3 konstitūciju rašanās veidi: 1) monarhs “dāvā” tautai konstitūciju, lai radītu ilūziju, šī K. monarhu neierobežo (Cariskās Krievijas K. 1906.g.-dāvāts gribas akts); 2) tautas suverenitātes ideja ir izteiktāka. Tas ir “līgums” starp tautu un monarhu (konstitucionāla monarhija –Zviedrija, Norvēģija); 3)tauta pati veido sev K. Monarha vispār nav, tiek realizēta tautas suverenitātes ideja.…
