1Konstitucionālisma jēdziens un struktūra. Konstitucionālisms - apkopojošs juridiski politisks un ideoloģisks jēdziens, kas aptver šādas cieši saistītas parādības: 1.Akadēmiskas, teorētiskas zināšanas, mācības - principus, idejas, atziņas par konstitūciju, cilvēktiesībām, valsts tiesībām, tautas suverenitāti, demokrātiju, varas dalīšanu, parlamentārismu u.c. (Var identificēt arī publiskās varas avotus, mērķus, ierobežojumus, noderīgumu, procedūras u.c.) (doktrinālais aspekts) 2.Konstitucionālisms ietver arī tādas sociālas, idejiski politiskas kustības, kuru programmās izvirzīts mērķis izveidot konstitucionālu iekārtu un, kurām vēl nav noteiktas struktūras. akcents tiek likts uz esošās situācijas raksturojumu. (praktiskais pielietojums)3. Institucionāla teorija par konkrētas valsts konstitucionāli tiesisko praksi, valsts pilnvaru un darbības konstitucionāli tiesisko reglamentāciju (procedūras, mehānismi) zemēs, kur reāla, funkcionējoša konstitūcija aktīvi ietekmē cilvēka un sabiedrības dzīvi, tiesības, likumdošanu, vēlēšanas kārtību, valsts dzīvi. (Šajā gadījumā konstitucionālismā ir akcentēti ne vien pozitīvie aspekti, bet ir skartas arī konstitucionālās jurisdikcijas negācijas, trūkumi, kļūdas, arī maldīgi risinājumi. Konstitucionālisms darbojas kā tiesību un brīvību aspekts; to var uzskatīt par konstitucionālisma dziļāko pamatojumu, tā jēgas un pastāvēšanas attaisnojumu.) (praktiski - institucionālais aspekts) Konstitucionālisms - ideju kopums, mācība, teorija, doktrīna, kas cenšas pamatot konstitucionālo tiesību pamatprincipus (cilvēka tiesības un brīvības), panākt šo principu ieviešanu dzīvē un pasargāt tos no nelabvēlīgas ietekmes. Konstitucionālisma mērķis ir panākt, lai sabiedrība tiktu regulēta ar konstitūciju palīdzību, tas balstās uz valsts un sabiedrisko iekārtu, kurā jau darbojas konstitūcija, un regulē valsts un sabiedrības dzīvi.
Shematiski konstitucionālisma saturu var iedalīt:
1. konstitucionālisma teorija, principi un idejas;
2. centieni augšminēto principu un ideju realizācijai;
3. "dzīvais" konstitucionālisms, kas tiek realizēts valsts dzīvē.
Konstitucionālisma vēsturiskās saknes, attīstības cēloņi un galvenie posmi. Konstitucionālisms un tā pamatprincipi attīstījās ātrāk par konstitūciju.
1. Sākotnēji konstitucionālisms kā termins nemaz nepastāvēja. Par to uzskatīja domu par suverenitāti un valsts varas dalīšanu attīstību 16. - 18. gs. Atsevišķi konstitucionālisma elementi parādījās jau ātrāk. Sākotnēji attīstījās doma, ka cilvēkiem (tautai) vajag dot lielākas tiesības un ierobežot pastāvošo absolūto varu.
2. Kad konstitucionālisma principi tiek ielikti pirmo konstitūciju pamatos, konstitucionālisms iegūst savu nosaukumu.
3. 19. gs. otrajā pusē sākās konstitucionālisma uzplaukums. Šajā laikā Kants, humbolds, Jērings noformulēja konstitucionālisma principus, tos pamatoja un zinātniski izkārtoja. Pateicoties tam notika plašs konstitūciju veidošanās process.
4. 20. gs. 1. pusē sākoties parlamentārisma un demokrātijas krīzēm un degradāciju, notiek arī konstitucionālisma pagrimums un krīze.
5. Pēc 2. Pasaules kara notika konstitucionālisma renesanse, jo pasaulē notika atgriešanās pie demokrātijas un parlamentārisma.
Agrīnais un modernais konstitucionālisms.
Savā agrīnajā stadijā konstitucionālisms kā jēdziens vēl nebija noformulēts. Parādījās suverenitātes, varas dalīšanas principi. Mūsdienās konstitucionālisms ietver arī cilvēktiesības un pamatbrīvības, arī tautvaldības principus. Konstitucionālisma galvenie elementi, to struktūra. Galvenie konstitucionālisma elementi ir:
Suverenitāte - valsts, tautas, varas, nācijas, tiesību suverenitāte;
Tautvaldība - demokrātija;
Valsts varas dalīšana - likumdošanas, izpildu un tiesu vara;
Tiesiskums valstī;
Vēl pie konstitucionālisma elementiem valstī var pieskaitīt stingru likumību sabiedrībā; galveno lēmumu pieņemšanu balsošanas ceļā; cilvēktiesību atzīšanu un to ievērošanas kontroli, u.c. principus
. 10Latvijas Republikas Satversmes izstrādāšana un pieņemšana. Satversmes sapulce sanāca 1920. gada maijā.. Galvenais tās uzdevums bija Satversmes izstrādāšana un pieņemšana. Sākumā tā pieņēma 2 dokumentus: "Deklarācija par Latvijas valsti" un "Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi". Šos abus dokumentus var uzskatīt par otro Latvijas pagaidu konstitūciju. Tika pieņemts arī Satversmes sapulces kārtības rullis, kas ir ņemts par pamatu arī mūsdienu Saeimas kārtības rullim. Satversmi plānoja izstrādāt 2 daļās; valsts iekārta un pamatnoteikumi par pilsoņu tiesībām un pienākumiem. Otrā daļa deputātu nevienprātības dēļ netika pilnībā izstrādāta un balsojumā par abu satversmes daļu pieņemšanu, otrā satversmes daļa netika pieņemta. Tādēļ Satversmē nebija noteiktas cilvēktiesības - būtisks trūkums. Satversmes 1. daļu pieņēma 1922. gada 15. februārī. Ja būtu pieņemta arī 2. daļa, tas būtu sekmējis tiesiskas valsts attīstību Latvijā. Satversme bija tipisks tā laika produkts. tā atbalstīja parlamentārismu. netika pārņemta kādas citas valsts konstitūcija - satversme tika veidota uz kompromisu pamata.Pieņēma arī likumu par satversmes spēkā stāšanos. Satversme stājās spēkā 1922. gada 7. novembrī - līdz ar 1. Saeimas sanākšanu. Satversmes 1. un 2. daļa. Satversmes 1. daļā bija noteikti Latvijas valsts tiesiskie pamati. tā sastāvēja no 88 pantiem un tai bija 7 nodaļas - Vispārīgi noteikumi, Saeima, Valsts Prezidents, Ministru kabinets, Likumdošana, Tiesas, Valsts kontrole. Satversmes 2. daļā bija paredzēts noteikt visu Latvijas pilsoņu vienlīdzību likuma priekšā.. Bija pilsoņu tiesības - uz personas, dzīvokļa neaizskaramību, sarakstes un telefonu sarunu noslēpumu, tiesības uz brīvu pārvietošanos valsts teritorijā un izceļošanu, dzimumu tiesību vienlīdzība laulībā. atzina cilvēka tiesības uz dzīvību. Politisko brīvību jomā pasludināja vārda, rakstu un izteiksmes brīvību, sapulču un biedrošanās brīvību. Noteica arī apziņas, ticības un kulta brīvību un pasludināja baznīcas šķiršanu no valsts. Bija paredzēta arī mazākumtautību kulturāli nacionālā autonomija, kā arī mazākumtautību valodu brīva lietošana runā un rakstos. bija noteikts arī obligāts izglītības iegūšanas un karaklausības pienākums.…
