Konstitucionālisma pamatprincipi
No latīņu val. “constitutio” – iekārtojums, nodibināts, noteikts. Konstitucionālisms ir mācība par publiskās varas konstitucionāliem mehānismiem un pamatprincipiem. Konstitucionālisms pēc būtības ir apkopojošs juridiski politisks un ideoloģisks jēdziens, kas aptver dažādas savstarpēji cieši saistītas parādības. Konstitucionālisma pamatprincipi
K-sms konstitucionālās tiesībās izpaužas kā principu sistēma:
1.Suverenitāte – juridisks un politisks princips, kura būtību raksturo divu vārdu “vara” un “augstākais” vienotība, t.i., augstākā vara. Suverenitāte raksturo varas kvalitāti, tās pilnību un pakāpi. Sākotnēji suverenitāte bija politisks princips, kas kalpoja viduslaiku augstākajiem feodālajiem valdniekiem cīņā pret citiem feodāļiem un Romas pavēsta pretenzijām. 19.gs. beigās suverenitātes princips kļūst par neatkarīgu nacionālo valstu konstitucionālu principu. Ir vairāki konstitucionālisma subjekti:
a)valsts suverenitāte – specifiska valsts varas kvalitāte, tās neatkarības augstākā pakāpe un pilnība visā valsts teritorijā savu funkciju realizēšanā gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā. Valsts suverenitāte izpaužas trīs aspektos – teritoriālā virsvaldība, neatkarīga iekšpolitika (tiesības pieņemt savu konstitūciju, realizēt savu likumdošanu, noteikts pārvaldes sistēmu, noteikt savu pilsonību un tās regulēšanas mehānismu, noteikt iekšējo kārtību valstī, noteikt savas sociālās un ekonomiskās attīstības programmas, noteikt savus valsts simbolus), pastāvīga ārpolitika (tiesības patstāvīgi nodibināt starptautiskus kontaktus, patstāvīgi risināt drošības jautājumus, patstāvīgi slēgt līgumus un parakstīt citus dokumentus, tiesības atbalstīt un ievērot citu valstu intereses). Ārējā neatkarība un iekšējā patstāvība dod tiesības teikt, ka suverenitāte ir augstākā vara.
b)tautas suverenitātes princips – galvenais aspekts ir augstākās varas avota, izcelšanās noteikšana. Šis princips nosaka, ka augstākā vara pieder tautai, pilsoņu kopumam. Augstākā vara nāk no tautas juridiskā nozīmē. Tauta rada augstāko varu un ir šīs varas nesējs. Valsts ir tikai tautas gribas institūcija. Tautas suverenitāte ir primāra un ir konstitūciju pieņemošā vara. Tautas suverenitātes princips ir mūžīgā pretrunā ar monarhijas principu.
c)nacionālās suverenitātes princips – fiksē situāciju, ka ikvienā tautā – valsts pilsoņu kopumā – pastāv titulgrupa, nacionāli etniska kopība, kura kā pamatsubjekts būtiski ietekmē valsts dzīvi, tās robežu nospraušanu, valsts valodas un valsts simbolikas saturu un formu, kā arī definē augstākās varas politikas pamatnostādnes savu vitālo, eksistenciālo interešu un attīstības perspektīvu virzienā.…
