1.Konstitucionālo tiesību vieta un loma citu tiesību nozaru sistēmā.
Tiesību sistēma katrā valstī sastāv no vairākām tiesību normu nozarēm, starp kurām KT ieņem centrālo vietu. Tas izskaidrojams ar to, ka sab.attiecības, kas tiek regulētas ar šo ties.normu, ir vissvarīgākā, kā arī tā cieši saistīta ar pārējām tis.nozarēm un tajā ietvertās normas kalpo par ties.pamatu citām tie.nozarēm. Tā nosaka struktūru, organizācijas principus, kopējo valsts pārvaldes orgānu kompetenci, to attiecības ar cilvēku un pilsoņus individuāli un līdz ar to veido izejas pozīciju administratīvai tiesību sistēmai. Tā aizvien biežāk regulē ekonomiskās attiecības, līdz ar to nosakot cilvēktiesību pamatus. Līdzīgā veidā tās nosaka darba, krimināltiesības u.c.tiesības normas.
KT ietilpst:
- Starptautiskās tiesības (publiskās un privātās tiesības)
-CT (ģimenes, mantošanas, saistību, lietu tiesības)
-militārās tiesības
-Administratīvās tiesības
-Finanšu tiesības
-Krimināltiesības
-Darba tiesības
-Komerctiesības
-Procesuālās tiesības (administratīvais, kriminālais, civiltiesiskais process).
2.KT jēdziens un reglamentācijas priekšmets.
KT ir publisko tiesību nozare, publisko normu kopums, tiesību zinātne. KT – konkrētas valsts tiesību sistēmu kopums, kas regulē, cilvēka tiesisko stāvokli sabiedrībā un valstī, sabiedrības iekārtas pamatprincipus, valsts pārvaldes orgānu organizācijas un darbības pamatprincipus, kā arī pašvaldības funkcijas valsts pārvaldē. Tas ir visplašāk aptverošais formulējums, taču nedod pilnīgu tās atspoguļojumu (piem., netiek minēta valsts simbolikas nozīme). KT tiek izprastas 3 jēdzienos:
1.tiesību nozare, juridisko kopu kopums, kas regulē cilvēka (pilsoņa un sabiedrības dzīves) tiesiskos pamatus no vienas puses un valsts uzbūves un darbības tiesiskos pamatus no otras puses, kā arī abu šo pušu savstarpējās tiesiskās attiecības.
2.kā zinātni, kurā izmantojot dažādas metodes pētījuma rezultātā rodas jaunas kategorijas jēdzieniem un secinājumiem.
3.kā noteiktu mācību kursu, mācību disciplīnu augstskolu juridiskajās fakultātēs. 3.Konstitucionālo tiesību normas, to veidi un īpatnības.
Tās ir vispārējās uzvedības normas, kuras nosaka vai deklarē valsti ar mērķi aizsargāt un regulēt noteiktas sabiedrības attiecības, kas tiek ieviestas dzīvē caur konkrētām tiesību normām un pienākumiem un tiek nodrošinātas ar valsts piespiedu līdzekļiem. KT normas pēc tiesību normu tiesiskās regulēšanas priekšmeta ir materiālās normas, ar kuru palīdzību iedarbojas uz sabiedriskām attiecībām to tiešas regulēšanas ceļā: nosaka valsts institūciju veidošanās kārtību, struktūru, iedzīvotāju tiesisko statusu, regulē reālās cilvēku un to apvienību savstarpējās attiecības. KT ir normu kopums, kas nosaka personas tiesiskā stāvokļa pamatus, pamatformas, kādā tauta īsteno savu varu visās valsts, saimnieciskās, kultūras un sabiedriski politiskās dzīves jomās, valsts iekārtas tiesiskos pamatus, valsts iestāžu sistēmu, kompetenci un to darbības pamatprincipus. Tiesību normas nosaka vairāki faktori: 1) atbilstība sabiedrības dzīves reālām prasībām; 2) jāatbilst cilvēka psiholoģijai un kultūrai; 3) jāatbilst likumības stāvoklim valstī kā tāda. KT normām piemīt savas īpatnības: 1) centrālā vieta sociālo tiesību sistēmā; 2) tās nostiprina valsts varas piederību tautai; 3)tām piemīt vispārējs raksturs; 4) bieži tām nav loģiskas struktūras; 5) to starpā nozīmīgas ir definitīvās normas, normas simboli, principi, mērķi. KT normas var iedalīt:
konstitucionālo priekšrakstu normas – valsts noteikums, kas tieši izteikts valsts normatīvajā aktā („Saeimu ievēlē uz 4 gadiem”). Vārdiski izteikta likumā, satur gribas izteiksmi. Tā ir arī satura atklājums. Saturs var atklāties kā uzvedības modelis. Primārās vienības ir panti. Saturs ir forma, bet forma ir tiesību akts.
Loģiskā norma – loģiskā ceļā definēts noteikums, kam piemīt regulējoša daba, parāda sakaru starp subjektu, to darbību sakarā ar konstitūciju.
…
