Konstitūciju vispārējā klasifikācija.
Dažādu valstu konstitūciju daudzveidība liecina par to, ka konstitūcijas var iedalīt vairākās grupās pēc to vienojošajām vai atšķirīgajām pazīmēm. Tās varētu salīdzināt pēc formas, pieņemšanas kārtības, pēc izmaiņu ienešanas kārtības un atcelšanas kārtības.
Pēc formas konstitūcijas iedala vairākās grupās:
1) Rakstītās un nerakstītās konstitūcijas.
Šo iedalījumu varētu uzskatīt par samērā nosacītu. Lielākajā vairumā valstu konstitūcijas pastāv kā viens vienots rakstīts dokuments, piemēram Spānijā, Vācijā un Latvijā. Taču ir valstis kurās konstitūcija sastāv no vairākiem rakstītiem dokumentiem, piemēram Zviedrijas konstitūcijā apvienoti četri akti. Dažkārt rakstītās konstitūcijas dēvē arī par kodificētām konstitūcijām. Tas nozīmē, ka konstitūcija kā likums iever sevī vienotu struktūru ar iekšēju loģiku .
Nerakstītas konstitūcijas sastopamas reti, un tās parasti pastāv neilgu laiku. Parasti tās tiek pieņemtas pēc valsts apvērsumiem vai revolūcijām.
Tomēr dažās valstīs konstitūcijas sastāv no rakstīta dokumenta vai dokumentiem, daudziem tiesu precedentiem un nerakstītām paražām. Pie šādām valstīm var attiecināt Lielbritāniju, Jaunzēlandi un Izraēlu. Šo un līdzīgu valstu konstitūcijas parasti sauc par daļēji nerakstītajām vai jauktajām konstitūcijām.
2) Demokrātiskās un autoritārās konstitūcijas.
Demokrātiskās konstitūcijas garantē vispāratzītās cilvēka tiesības un brīvības, pauž valsts institūciju veidošanu brīvu, demokrātisku vēlēšanu ceļā. Autoritārās Konstitūcijas, kurām piemērotāks būtu totalitārais apzīmējums, ierobežo vai pat aizliedz politisko partiju darbību vai pasludina vienas partijas valsts monopolu.
…
