Runājot par terminu Eiropa, ir atklājama tā garā vēsture, toties ideja par Eiropu ir nesena parādība. Tūkstošiem gadu garumā vārds Eiropa ir eksistējis, kā kaut kas vairāk nekā vienkārši ģeogrāfisks jēdziens. Līdz pat 18. gs beigām Eiropa vairāk bija tāds kā priekšstats par noteiktiem tiešiem un netiešiem pieņēmumiem nekā kopums ar skaidri izteiktu nozīmi. Eiropa, kā tāda gadu gaitā ir bijusi diskriminēta, gan arī savā būtībā ir ietvērusi vairākus sevi kā savdabīgu kopumu raksturojošas nozīmes, kas vēstures attīstības gaitā ir mainījušās un pilnveidojušās.
Eiropas vēsturiskajā attīstībā ir izdalāmi trīs svarīgi elementi, kas raksturo idejas par Eiropu, attīstību. Tie ir Eiropas atzīšana ir brīvību, kristietību un ar sabiedrību. Katrs no šiem terminiem ir piedzīvojis nozušanu uz konkrētu laika periodu, pirms savas nozīmes atkārtotas iegūšanas.
Eiropas, kā politiskās brīvības faktors pirmo reizi tika senajā Grieķijā 5.gs.p.m.ē. līdz 15.gs. kad Eiropas jēdziens tika atzīts arī ar kristietību. 18.gs apgaismības laikā Eiropa pirmo reizi, tika atzīta par sabiedrību.
19.gs. uzskatāms par laiku kad visi trīs šie termini it kā atdzima par jaunu, tie it kā ieguva jaunu vērtību.
Skatoties atpakaļ vēsturē, līdz pat senajai Grieķijai, mēs redzam, ka pēc grieķu vēsturnieka Hērodota domām pasaule ir sadalīta 3 daļās, kas nosauktas sieviešu vārdos- Eiropa ,Āzija un Āfrika. Izejot no grieķu mitoloģijas vārds Eiropa parādās, kā feniķiešu dieva Zeus-a meitas vārds, kas nozīmē vakara zeme. Iespējams, Eiropas kā teritoriālā nosaukuma izcelšanās tad laikam varētu būt skaidrojama, kā zeme, kas atrodas uz rietumiem no Feniķijas.
Kā būtisks pierādījums Eiropas pirmsākumu izziņai, vēl ir vecākās pasaules kartes no 12.gs. ar Noasa trim dēliem uz tām. Šis ir kristiešu viedoklis, kas satur ideju, ka katrs no Noasa dēlim aizsāka apdzīvošanu uz katras no tajā laikā zināmajām pasaules daļām – Eiropas, Āzijas un Āfrikas. Ir arī kartes, kas Eiropas vēlāk ciešāk saista ar kristietību, t.i., ka kristietība apvienoja tautas, radot Eiropu.
…
