Kopsavilkums.
1. Autors ir sarakstījis šo grāmatu, balstoties uz savu rakstu ar nosaukumu “The end of the history?”, kurā viņš uzstāja, ka liberālā demokrātija var kļūt par cilvēces ideoloģiskās evolūcijas galapunktu un par galīgo sabiedrības valdīšanas formu, tādā veidā kļūstot par vēstures beigām. Tāda vēstures izpratne tiek saistīta ar vācu filosofu Hēgeli un Kārli Marksu.
2. Cilvēka vēlme būt atzītam virza vēsturisko procesu. Cīņa par atzīšanu ir kā vēstures dzinējspēks, kura galarezultātā sabiedrība sadalījās kungu klasē un vergu klasē. Demokrātiskās revolūcijas iznīcināja iznīcināja šīs atšķirības, un noteica tautas suverenitātes principus un likumus.
3. 20.gs. ir pārvērtis cilvēkus vēstures pesimistos. Viena no pesimisma izpausmēm bija ticība tam, ka komunistiski totalitārā alternatīva Rietumu liberālajai demokrātijai pastāvēs mūžīgi. Mūsdienu pesimisma pamatā ir divas krīzes: 20.gs. politiskā krīze un Rietumu racionālisma intelektuālā krīze.
4. Mūsdienu autoritārisma krīze iesākās ar labējo autoritāro režīmu krišanu Dienvideiropā, Latīņamerikā, Austrumāzijā. 80.gadu beigās šīs valstis pārgāja uz stabilu demokrātiju. Režīma nomaiņa kļuva iespējama, jo spēkā pieņēmās viedoklis, ka mūsdienu pasaulē vienīgais leģitīmais varas avots ir demokrātija.
5. Pati lielākā valstu vājība ir nespēja uzturēt leģimitāti. Leģimitātes trūkums kļūst par izšķirošo vājumu labējā spārna autoritārajiem režīmiem tajā brīdī, kad režīmi neizbēgami saduras ar krīzi kādā politikas jomā. Leģitīmajiem režīmiem ir uzticība, kas ļauj pārdzīvot nopietnas kļūdas.
6. Autors norāda uz Padomju Savienības vājībām, kad sākās pārbūve. …