Dzīvokļu tiesības ir civiltiesību apakšnozare.
Dzīvokļu tiesības skar arī cilvēku vitāli svarīgās vajadzības uz mājokli. Šīs tiesības tiek noteiktas vairākos starptautiskos cilvēktiesību dokumentos, piem. Eiropas Padomes pieņemtajā „Eiropas sociālajā hartā” 16.p. u.c. Arī Satversmē noteikts par mājokļa neaizskaramību (96.p.)
Pirmskara Latvijā pārsvarā gāja runa par dzīvokļu īres tiesībām, nevis dzīvokļu tiesībām kompleksi. Pēc pirmā pasaules kara radās ievērojams trūkums pēc dzīvojamām telpām. Līdz ar to radās arī nepieciešamība pēc sīkāka regulējuma dzīvokļu tiesību jomā. Kā pirmais likums šai nozarē tika izdots 1924.g. „likums par dzīvojamo telpu īri”.
1.2. personālservitūts, jeb dzīvokļu tiesība
Lietu tiesībās izšķir:
1. reālservitūtus;
2. personālservitūtus.
2.1. lietu tiesība;
2.2. dzīvokļu tiesība.
Personālservitūts ir lietu tiesība, kas apgrūtina lietu par labu kādai personai un tādējādi servitūtu izlietotājam ir tiesības lietot šo lietu noteiktā apjomā.
Dzīvokļu tiesībām veltīti CL 1227.p. – 1230.p.
Dzīvokļu tiesība ir lietu tiesība lietot par dzīvokli svešu māju, tomēr nekaitējot pašai mājai.
Dzīvokļu tiesība stājas spēkā ar brīdi, kad ir nostiprinājums zemesgrāmatā. Tomēr pēc saistību tiesībām, saistība rodas jau līdz ar apsolījumu izīrēt.
1.3. Īres tiesiskās attiecības
Tās regulē likums „Par dzīvojamo telpu īri”, bet ciktāl tās neregulē šis likums, piemērojami CL un citu normatīvo aktu noteikumi.
CL šo regulē 14. nodaļa.…