Sociālā tirgus ekonomika ir ekonomiskā sistēma (modelis), kuras pamatā ir tirgus mehānisma darbība, bet kurā tautsaimniecības attīstības vadīšanā un koordinēšanā, kā arī sociālo jautājumu risināšanā tomēr ievērojama loma ir arī valdībai, pašvaldībām, arodbiedrībām. Tā balstās uz privātīpašumu, kaut gan dažu nozaru uzņēmumi var būt arī valsts un kolektīvā īpašumā.
Ekonomiskie spēki, kas parādījās līdz ar moderno valsti – Federālo republiku pēc 1945. gada, nebija nekas jauns, tie attīstījās no valsts gadsimtu ilgās iesaistīšanās industrializācijas veicināšanā. Atšķirībā no anglo – amerikāņu laissez-faire īstenotās politikas, Vācijas ekonomiskā politika pēc Otrā pasaules kara bija netieša un vairāk atbalstoša nekā neveikla vai pārlieku regulēta. Lai gan valdība nosaka ekonomikas galvenās vadlīnijas, tā arī veicina brīvprātīgu asociāciju veidošanos, lai koordinētu sarunas starp darba devējiem, bankām, tirdzniecības apvienībām un reģionālajām valdībām, ar nolūku sasniegt valdības politikas mērķus. Pirmkārt, valdības regulācija nosaka galveno ekonomiskās aktivitātes ietvaru, nevis detalizētus standartus. Tā nosaka stingrus, bet plaši licenzētus un sasniedzamus standartus lielākajai daļai profesiju un industriju. Valdības poltikas veicēji tic, ka pienāks arī brīdis, kad valdības mērķi un prasības būs apzinātas un varēs uzticēties privātajiem ekonomikas aktieriem valdības mērķu sasniegšanā, neizmantojot detalizētu regulāciju. Valdības standartu neievērošana, kriminālos gadījumos, var novest arī līdz cietumsodam. …