Laika posmā, kas sakrita ar ķīniešu dzelzs ražošanas atklājumu, etniskās migrācijas attīstību, saspringto politisko situāciju un reģionālo sadrumstalotību Ķīnā (475.- 221. g. p.m.ē.), izveidojās simts filozofijas skolas, no kurām nozīmīguma ziņā otrajā vietā pēc pētnieka vairākuma domām būtu liekama Konfūcija mācība(pirmā būtu iņ-jaņ skola).
Konfūcijs (551.-479. g. p.m.ē.) jau tika atzīts par diženu jau savā dzīves laikā. Laikabiedri viņu uzskatīja par dižgaru, jo nevienam citam nebija tik daudz skolnieku kā viņam. Tomēr viņam neizdevās īstenot visas savas ambiciozās ieceres un varbūt tieši tāpēc ķīniešu tauta viņam ir piešķīrusi augstāko titulu – Skolotājs. Konfūcijs ir uzaudzis tagadējā Šaņdunas pussalā. Dzīvodams grūtos laikos, viņš visvairāk domāja par ideālu valsti. Viņš meklēja tai ideālu modeli un atrada to ģimenē. Viņš salīdzināja valsti ar ģimeni: valsts – tā ir liela ģimene. Tāpat kā jebkuram ģimenes loceklim ir sava noteikta vieta ģimenē, tā arī katram cilvēkam jābūt stingri noteiktai vietai valstī. Šo būtisko domu Konfūcijs izteicis ļoti lakoniski: „Valdnieks – valdnieks, ierēdnis – ierēdnis, tēvs – tēvs, dēls – dēls.” Ideja veidot valsti pēc ģimenes parauga bija ārkārtīgi veiksmīga. Tādā valstī oficiālās hierarhiskās attiecības tika mīkstinātas ar savstarpējās mīlestības imperatīvu. Dēls ne tikai pakļaujas tēvam, bet arī mīl viņu – ierēdnis ne tikai kalpo valdniekam, bet arī mīl viņu, kā arī tēvs ne tikai izrīko dēlu, bet arī izjūt pret viņu pienākumu – valdnieks ierēdņus ne tikai izrīko, bet arī rūpējas par tiem. Ideja par savstarpējo mīlestību ģimenē un valstī kļuva par Konfūcija mācības pamatprincipu. To viņš apzīmēja ar terminu „žeņ”, kas bieži tulkots kā humānisms, cilvēciskums. Konfūcijs nav sniedzis precīzu „žeņ” definīciju, taču ir daudz runājis ar skolniekiem par tā izpausmēm un sasniegšanas veidiem.…
