Konfliktregulējoša saskarsme

Konflikti ir neatņemama un tāpēc normāla dzīves sastāvdaļa. Plašā nozīmē par konfliktu sauc jebkurus savstarpēji antagoniskus impulsus, intereses, viedokļus un darbības.1
Daniels Vebsters konfliktu definē kā:
Sacensību vai ķīviņu starp atšķirīgi domājošiem, savstarpēji nesaderīgiem indivīdiem;
Antagonisku stāvokli vai rīcību (kas attiecas uz dažādiem uzskatiem, interesēm vai cilvēkiem);
Cīņu, ko izraisījušas atšķirīgas vajadzības, centieni, vēlmes vai prasības;
Naidīgu sadursmi.2
Konflikts rodas, ja pastāv konkurējoši vai nesavienojami viedokļi. Taču pretēji vispārpieņemtajam viedoklim konflikti ne vienmēr nodara tikai ļaunumu. Patiesībā prasmīgi vadīts un atrisināts konflikts gan indivīdiem, gan viņu darba kolektīviem var sniegt daudz labuma. Atrisinot prasmīgi kādu konfliktu, tas var palielināt darba motivāciju, vairot pārliecību par nepieciešamību risināt problēmas, uzlabot cilvēku grupas spējas sadarboties, ļaut labāk novērtēt situāciju kolektīvā, uzlabot radošo potenciālu, saliedēt kolektīvu, radīt pamatu izaugsmei.
Taču ja konfliktu neņem vērā, šīs iespējas netiek izmantotas. Tādā veidā darba ražīgums un savstarpējā uzticēšanās kolektīvā var mazināties, var tikt kavēta arī informācijas apmaiņa, rasties morālas problēmas un pat var tikt traucēts lēmumu pieņemšanas process.…