Dubultefekta princips
Dubultefekta princips uzsver atšķirības starp mediķa profesionālās darbības paredzāmajām un neparedzamajām sekām, kuras morālā ziņā nevar novērtēt identiski. Ir ļaunums, kuru rada neprofesionāla darbošanās vai paviršība funkcionālo pienākumu izpildē, un nepieciešamais vai neizbēgamais ļaunums. Piemēram, sāpes, kas tiek izdarītas izmeklēšanas laikā, bet mūsdienās tas nav nekas īpašs, tas ir pieļaujams, jo nav iespējas no tām izvairīties.
Dubultefekta nosacījumi:
• rīcība pati par sevi, neatkarīgi no sekām, nedrīkst būt nosodāma un morāli nepareiza;
• darītājam ir jāorientējas uz pozitīvu rezultātu;
• pozitīvs rezultāts ir jāsasniedz ar rīcību, nevis jāpieņem kā sliktu seku blakusefekts;
• pozitīvajām sekām ir jābūt pārsvarā pār negatīvajām.
Ja visi četri dubultefekta principa izvirzītie nosacījumi tiks ievēroti, tad pacienta nāve netiks klasificēta kā slepkavība morālā ziņā. Varam teikt, ka dubultefekta paskaidro, nevis neattaisno, parāda, kāpēc ir radušās sekas.
Ir dažādas dubultefekta problēmsituācijas, kurāš izpaužas principa jēga:
veltīga ārsta darbības pārtraukšana - Ja prasām sev vai citiem, kāda tad ir ārsta misija. Atbildi gandrīz no katra cilvēka dzirdētu savādāku. Ārstēšanas laikā ārstam ir tiesības, pienākums pārtraukt pacienta ārstēšanu, ja
1)pacienta dzīvība ir jāuztur ar neparastiem, īpašiem līdzekļiem;
2)ir acīmredzams, ka bioloģiskā nāve nav novēršama;
3)pacients vai viņa ģimenes locekļi to vēlas.
…
