Komunikācijas skar visas menedžmenta funkcijas – plānošanu, organizēšanu, koordinēšanu, motivēšanu un kontroli.
Komunikācija ir informācijas, domu, uzskatu apmaiņa staro cilvēkiem viņu darbības procesā.
Atgriezeniskā saite vai sakari komunikāciju procesa izpratnē ir signāls, kuru informācijas saņēmējs nosūta informācijas sniedzējam kā informācijas saņemšanas fakta apstiprinājumu un kas raksturo tajā iekļautās informācijas saprašanu vai nesaprašanas pakāpi.
Komunikācijas pastāvēšanai nepieciešami trīs nosacījumi:
1.jābūt vismaz diviem cilvēkiem;
2.jābūt informācijai;
3.jābūt informācijas nodošanas līdzekļiem.
Lai saņēmējam nosūtītā informācija būtu saprotama, komunikācijā efektīvu jāizmanto informācijas nodošanas formas un metodes.
Komunikācija organizācijā var būt formāla (oficiāla) un neformāla (neoficiāla).
Formālā komunikācija lielā mērā atkarīga no organizācijas struktūras un līdz ar to tā var būt:
1.vertikāla;
2.horizontāla.
Vertikālā komunikācija ir informācijas plūsmas virzība augšup vai lejup (starp dažādu līmeņu vadītājiem un padotajiem0 atbilstoši izveidotajai organizācijas struktūrai.
Lejupejoša komunikācija virza informāciju no priekšnieka pie padotajiem, piemēram, no direktoru padomes uz zemāku menedžeru līmeni. Šādu lejupejošu komunikāciju var iedalīt 5 kategorijās:
1.rīkojumi un norādījumi informē kas, kā un kad jādara. Tie ir nepieciešami, lai uzsāktu darbību, lai informētu darbiniekus par viņu uzdevumiem un noteiktu darbības izpildes laiku;
2.informācija, kas paredzēta, lai palielinātu individuālo vai nodaļas uzdevumu sapratni attiecībā uz citiem organizācijas uzdevumiem;
3.informācija par organizācijas stratēģiju, rīcību, praksi un notikumiem. Tā ir svarīga, lai veidotu citu domas un darbību un iegūtu zināmu vienotību organizatoriskajā praksē;
4.informācijas par darba izpildīšanu, kas tiek lietota, lai informētu padotos par to, cik labi viņi darbojas;
5.informācija par organizācijas mērķiem, lai palielinātu padotā sapratni par organizācijas nolūku un raksturu.
…
